Staigājos ar tevi pa naksnīgo Vecrīgu. Mēs runājām par cilvēkiem, attiecībām … un vēlēšanos nomirt. Atcerējāmies visus draugus, kas beiguši dzīvi pašnāvībā. Sāpīgi. Gļēvulība? Drosme? Ej nu sazini! Un mēs? Tu atzinies, ka jau no 12 gadu vecuma slimo ar poliartrītu un uznāk brīži, kad tagad vairs nespēj piecelties no gultas no sāpēm, ka uzmācas bailes, ka jau tagad mirsi vai paliksi invalīdu ratos un neviens draugs tevi neapciemos, tāpēc kamēr vēl vari, pats visus satiec un tas tev palīdz turēties tālāk. «Kamēr vēl esi Topā, kamēr vēl vari…,” tu teici ironizēdams par dzejnieka dzīvi. Sarunas ar draugiem ir tava bagātība, teici, ka arī es pilnīgi noteikti pati neapzinoties esmu kādam palīdzējusi. Nezinu.
Mēs iegājām Konventa sētā un tu mani aizvedi uz kādu vietu, ko nosaucu par Pasaules nostūri. Tu teici, lai palieku kā bērns, ka veci cilvēki jau arī atgriežas pie tās pašas pirmsākuma bērnības, pie nesamaitāta kailuma. Mēs visi esot kā mājas, kuras ar gadiem tiek apmestas ar jauniem apmetumiem un daudz krāsu kārtām, bet pamati paliek tie paši. Pamati vēl ir bērni, un ar gadiem noplukušās mājas ar nodrupušajām fasādēm ir vecie cilvēki, kas «atgriežas». Es tavus vārdus atminēšos. Un to apmetumu, kas man uzkrājies, jau tagad, kaut kailiem, noberztiem pirkstiem, bet mēģinu nolupināt nost.
«Kamēr vēl varu…»