emulsija

LSD var tik ļoti mainīt dzīvi, vai vismaz dažus uzskatus un pasaules redzējumu. Uz brīdi zaudēt savas ķermeniskās vajadzības, atstājot tikai vizuāli spilgtu baudījumu, kas ieved pasaku zemē...

O, jē, brīva diena un nav ne jausmas ko darīt? Tā gadās bieži, bet ne man, es Plkst. 13.00 sāku dzert vīnu, vai ar mani tā notiek bieži? Nu jā... nū un?...
Tas zilacainais bērns tā arī līdz manīm neatnāca un tāpēc jādzer vēl drusku vairāk nekā parasti un jāēd vēl mazāk nekā ierasts. Es domāju, ka man drusku vēl jāpadomā, bet kopumā esmu forša un nav pārāk tālu no tā, lai sāktu lietot arī kādu citu vielu, ne tikai alkaholu, drusku gan līdz atvaļinājumam jāpaciešas, es nezinu vai būtu priecīga par skolotāju narkomāni, bet kāpēc ne? A, kam tagad viegli? Varbūt vienīgi Gintam Grāvelim... Es viņu mīlu ;)
Bet visvairāk man žēl, ka cilvēki vairs nemāk draudzēties.

Nez, kad pienāks tā diena, kad sapratīšu, ka tā dzīve, ko dzīvoju ir mana nevis kāda cita... http://www.youtube.com/watch?v=8FLaRTbaLvM

Šausmīgi patīk atvērt virtuves logu, nedaudz izliekties uz āru un klausīties kā pagalmā šķauda kaķi. Netici? Nāc ciemos!

Gudra vai talantīga? Vai vienkārši skudra, bet šis semestris nu ir nobeigts ar brīnumskaistu 10 dabas fotogrāfijā ar emocionāli skaistiem zirnekļu tīkliem. Tagad tik atliek katru dienu nosvinēt ar skaistiem dzīves notikumiem, biežāk dejot un smieties nēģeru barā, lietot lētus vīnus un sajusties brīvai un nēēēnormāli foršai.
Dīvaina tā tieksme kaut ko ierakstīt nezin kam un nezin kur, vai tā gadījumā nav vientulības pazīme? Ai, pofig...
hi

mēēēn

Lai saprastu, cik bagāts tomēr esi, jākļūst nabagam, un tāpat ir ar laimi. Sasodīts, esmu laimīga, pat ja jūtos nelaimīga.

Mēs visi salīdām mazajā foto studijā un nogāzām lustru. Iznākumā bija dažas jaukas fotogrāfijas ar Sabīni un lustru uz galvas un dažas ne tik labas ar Sabīni un lustru uz galvas. Secinājums: ir briesmīgi atrasties vienā studijā vienlaicīgi 10 cilvēkiem un lustrai. Rezultāts: nelabs.

Baigi ierunājās kaut kas iekšā, tu vecā, tev tak viņa nenormāli pietrūkst...

Kad mājās ir tikai 1 sausā zupa un pēdējā nauda iztērēta šokolādē, ir tāda sajūta, ka viss pa tīro. Vēl tikai izmest kompi un TV miskastē, un mans gars būs no visiem grēkiem tīrs, kā balts mušpapīrs. Skatos vecās bildes un saskumstu par vecajiem laikiem, kad liekas, ka draugu bija vairāk un arī laimes tāpat, bet štrunts!
Lielbrieža smieklīgās kurpes un vienmēr gaisā stāvošie mati liek pasmaidīt. Man tomēr veiksme stāv klāt, jau kuro rītu trolejbusā braucu pa zaķi, arī autobusā, konduktore pārdeva biļetes visiem, izņemot mani. Ir smieklīgi sajusties neredzamai un ir dīvaini apzināties, ka Egon Schiele ir dzīvojis pirms 100 gadiem, kaut arī izskatās, kā šodienas cilvēks: http://en.wikipedia.org/wiki/Image:Egon-Schiele-Anton-Josef-Trcka-1914.jpg

Dzīvot lepni - jauki, vareni, interesanti, viegli.
Dzīvot pieticīgi - jauki, pieticīgi, jauki, pieticīgi.
Dzīvot pa jokam - nedzīvot
Dzīvot pa īstam - izdzīvot.

Audzinātāj, es drīkstu pakakāt?

Šodien, kad lietus līst visu dienu un mitrums ir it visur, arī biksītēs, sačurātās kāpņu telpas smird ar dubultu sparu, toties,pačurājot mežā pie melleņu mētrām nu nemaz nesmird.
Dikti gribējās salasīt daudz, daudz mellenes, bet tik ļoti negribējās vienai uz mežu iet. Saņēmu savu vientuļo miesu rokās un iebridu šaušalīgi slapjajā mežā. Piepeši, gluži kā Sarkangalvītei vilks, man suns, pieskrien klāt un apošņā kāju, paluncina asti, nesaprotu, kodīs vai nē. Tomēr draudzēsies. Lasu ogas, bet viņš pirms manis tās cenšas noēst, ak tu velns! Tad sūnās izkašņā pleķi, lai varētu nolikties uz aus. Guļ un seko līdz katram manam solim. Joks tu esi, kur tavas mājas Duksīt. Klusē... Nu kāpēc es neesmu Dūlitls? Bet paldies tev, man mežā nebija jābūt vienai, es nemaz nebiju vientuļa...

Netīra gultas veļa, pelējums uz siera, kaķis uz palodzes snauž un es beržu grīdu. Bibliotēkā paņēmu 3 grāmatas, smagas, nu tās, kas man ir ar lielo burtu. Noras Ikstenas murgu pasaule, kas ļaus man aizmirsties. Man vienalga, ka, braucot ar riteni, mani mati stāv gaisā...

telpisks uzturs mājās. atkarība no elektroniskās ierīces un izteikta vientulības pazīme - rijība. mute, mute, stāvi taču ciet! bet nē, pirkstiņi naski burtiņus spaida un sirsniņa izrakstās...

Lielas attiecības lielā dzīvē, mazās mazajā. Traukos salietais ūdens sasilst saulē un vakarā var iemērkt tajā kājas, lūzti vai nost, plīsti vai pušu, bet drīz tas beigsies, un jau atkal tās šalles un cimdi. Un dienās, kā šajā, es mirstu pagrabā, kāpēc es dzīvoju pagrabā, kas tev lika?!

Kur manas kājas, kur sarkanās zeķubikses, uzmaucu kedas un aptinu šalli! Hei, Mežapark, manas bērnības takas! Šis rīts, kad saule lutina ar savu gaismu ir tikai mūsu - es, Dace un mans fotoaparāts, juhuu!!!

Sapiņķerēties savā jūtu līmenī, piesarkt un gribēt vairāk nekā ir, sažņaugt dūri un ciest, ilgoties un gaidīt...
Sapnī braukšu ar Amsterdamas riteni, pie loga pieklauvēs vīriņš, siltu kaķi saujā turēdams, un pasniegs to man, es ielikšu to klēpī un mēs gulēsim tālāk. Murrājoši sapņi un ilgas pēc pavasara...

Kur ir palikusi mana fotogēniskā fotogrāfa fotoiedvesma? Mirusi?