|
|
Saturday, November 5th, 2005
|
2:36p
vakar uz vakarpusi mana harmoniskās pārlaimības pilnā seja pazuda: pozitīvu iespaidu trūkums. diskutēju ar sevi līdz rītā 3-jiem, bet pēc stundas kaķis centās izkārpīt eju uz istabu un es neglābjami biju pamodināta. tādā fīlingā piesēdos pie datora un uzdrukāju atmiņas par dzīvi līdz četru gadu vecumam. tas aizņēma tikai trīs lappuses, tas mani nebiedē, jo par to vēlākās darbības priekšā es vienkārši nokaru ausis, jo liekas, ka darbības norisinājušās visas vienlaikus un to risināšanās apstākļi sākas vienā punktā un plešās uz visām pusēm.kad tā sāk atritināt, tad dzīve liekas neticami gara aiz muguras, iesaku pamēģināt tiem, kuri sūdzas, ka neko nav paspējuši. kā lai paspētu, kad tik daudz muļķību bijis jāpieļauj un visādīgu satricinājumu jāpiedzīvo?
šodien mani satricina kaimiņienes sadauzītā seja(viņu sit vīrs alkoholiķis), bet nezinu ko darīt,jo viņa pati ir pilnā un neglābjami velkas atpakaļ uz dzīvokli saņemt savus kāvienus. nolemtības smaka. tā ir visur, es to jūtu. nolemtība ir tas ko mēs darām kā roboti, kuri nav spējīgi kaut ko mainīt savā shēmā un rīkojas pēc programmas. es esmu robots,kurš grib atbrīvoties no programmas/nolemtības.dzīves žēl tam visam. tik daudz dzīves kaķim zem astes, taisni žēlums.
(4 comments |comment on this)
|
|
|
|