.morālie kropļi.
šodien bija tik daudz sarunu un domu, ka man ir iestājies (ja tu lasi, jā - es citēju) - Human Error. plus šausmīgs pārgurums skolā. mājās biju tikai 5os + mājas darbi. tas viss droši vien arī dod papildinājumu manam emocionālajam stāvoklim, bet anyway..
mani satrauc jautājums - KĀPĒC?
runa joprojām iet par iepriekšējā rakstā minēto attieksmi no skolotāju puses. direktore pateica - ja tu nebūtu tu, bet kāds parasts skolnieks, es nemaz nediskutētu, bet tā kā tā esi tu, es gribu, lai tu saproti manu nostāju.
es ar to ~ 20 min runāju ar direktori, tad ar Dārtu un vēl krietnu pusstundu ar vecākiem. man vienkārši apnika, bet es tā arī nesapratu, kāpēc tas ir vajadzīgs. būtu pārāk gari izskaidrot visas sarunas un viedokļus, bet mana sāpe:
es piekrītu, ka noteikumi un normas ir vajadzīgi, lai organizētu sabiedrību, jo anarhija ir ideāla iekārta tikai utopiska sapņa līmenī [praktiski neīstenojama] un es pret to necīnos. tas, ko es nesaprotu nav pacelts tik augstā līmenī, bet gan daudz vienkāršāk - kāpēc tieši mūsu skolā ir šāda nostāja, ka skolotāji drīkst staigāt džinsos, bet skolēniem ir jāizskatās lietišķi?
manuprāt, tā vienkārši mēģina mākslīgi saskrūvēt skolas prestižu un līdzināties, Aumales pieminētajām rv1ģ un anglijas ūberskolām ar formastērpiem. bet mēs neesam tāda līmeņa skola. viņa pateica - tev, protams, ir izvēle, bet tā sākās brīdī, kad tu atnāci uz šo skolu. varēji izlasīt nolikumu, saprast, ka tevi šādi noteikumi neapmierina un iet citur, kur tev netraucē izpausties.
tas viss, protams, ir pareizi. BET - vai mana izvēle ir starp praviņu palīgskolu ar zemu izglītību un iespēju izpausties kā pikaso un ūberģimnāziju, kur es apgriežu sevi un ieliekos rāmīšos, daļēji zaudējot savu es [kas šobrīd manā pusaudžu vecumā, man ir svarīgs] un iegūstu labu izglītību. ja tāds ir uzstādījums, tad tas ir nežēlīgi.
ar ko tad cilvēks atšķiras no kāmīša ritenī, ja visiem ir jābūt saštancētiem pēc viena šablona? kāpēc mums a. god Zirdziņa kultūras vēsturē stāsta, ka ir jātiecas pēc augstāka līmeņa kā vidējais? izpratne par to taču var būt dažāda?
es nenosodu sistēmu, es to neizprotu. iespējams, ja es saprastu - es to pat atzītu, pieņemtu un ievērotu visas normas. bet vienīgais, ko es pagaidām esmu dzirdējusi - tā ir un viss. pieņem to vai izstājies. vai tiešām nav vidusceļš? un ja nav - tad kā sabiedrība ir spējusi evolucionēt , piemēram, no viduslaikiem līdz mūsdienām. normas mainās, bet ja mēs paši tās nemainīsim, kā var panākt progresu?
briesmīgi nesakarīgas pārdomas, bet manī bija tik daudz iekšā, ka vajadzēja uzrakstīt. iespējams, ka drīz man gribēsies to uzrakstīt sistemātiskāk un labāk. lai pati izprastu šo lietu.
pagaidām es nonācu tiai pie trim secinājumiem: #1 - domāt ir kaitīgi #2 - es/mēs esam morālie kropļi #3 - šis raksts ir par garu
mani satrauc jautājums - KĀPĒC?
runa joprojām iet par iepriekšējā rakstā minēto attieksmi no skolotāju puses. direktore pateica - ja tu nebūtu tu, bet kāds parasts skolnieks, es nemaz nediskutētu, bet tā kā tā esi tu, es gribu, lai tu saproti manu nostāju.
es ar to ~ 20 min runāju ar direktori, tad ar Dārtu un vēl krietnu pusstundu ar vecākiem. man vienkārši apnika, bet es tā arī nesapratu, kāpēc tas ir vajadzīgs. būtu pārāk gari izskaidrot visas sarunas un viedokļus, bet mana sāpe:
es piekrītu, ka noteikumi un normas ir vajadzīgi, lai organizētu sabiedrību, jo anarhija ir ideāla iekārta tikai utopiska sapņa līmenī [praktiski neīstenojama] un es pret to necīnos. tas, ko es nesaprotu nav pacelts tik augstā līmenī, bet gan daudz vienkāršāk - kāpēc tieši mūsu skolā ir šāda nostāja, ka skolotāji drīkst staigāt džinsos, bet skolēniem ir jāizskatās lietišķi?
manuprāt, tā vienkārši mēģina mākslīgi saskrūvēt skolas prestižu un līdzināties, Aumales pieminētajām rv1ģ un anglijas ūberskolām ar formastērpiem. bet mēs neesam tāda līmeņa skola. viņa pateica - tev, protams, ir izvēle, bet tā sākās brīdī, kad tu atnāci uz šo skolu. varēji izlasīt nolikumu, saprast, ka tevi šādi noteikumi neapmierina un iet citur, kur tev netraucē izpausties.
tas viss, protams, ir pareizi. BET - vai mana izvēle ir starp praviņu palīgskolu ar zemu izglītību un iespēju izpausties kā pikaso un ūberģimnāziju, kur es apgriežu sevi un ieliekos rāmīšos, daļēji zaudējot savu es [kas šobrīd manā pusaudžu vecumā, man ir svarīgs] un iegūstu labu izglītību. ja tāds ir uzstādījums, tad tas ir nežēlīgi.
ar ko tad cilvēks atšķiras no kāmīša ritenī, ja visiem ir jābūt saštancētiem pēc viena šablona? kāpēc mums a. god Zirdziņa kultūras vēsturē stāsta, ka ir jātiecas pēc augstāka līmeņa kā vidējais? izpratne par to taču var būt dažāda?
es nenosodu sistēmu, es to neizprotu. iespējams, ja es saprastu - es to pat atzītu, pieņemtu un ievērotu visas normas. bet vienīgais, ko es pagaidām esmu dzirdējusi - tā ir un viss. pieņem to vai izstājies. vai tiešām nav vidusceļš? un ja nav - tad kā sabiedrība ir spējusi evolucionēt , piemēram, no viduslaikiem līdz mūsdienām. normas mainās, bet ja mēs paši tās nemainīsim, kā var panākt progresu?
briesmīgi nesakarīgas pārdomas, bet manī bija tik daudz iekšā, ka vajadzēja uzrakstīt. iespējams, ka drīz man gribēsies to uzrakstīt sistemātiskāk un labāk. lai pati izprastu šo lietu.
pagaidām es nonācu tiai pie trim secinājumiem: #1 - domāt ir kaitīgi #2 - es/mēs esam morālie kropļi #3 - šis raksts ir par garu
vidusceļa patiešām nav. vai nu esi (nosacīti) visu mīlēts un cienīts (vai vismaz tādā līmenī, ka tevi liek mierā) paraudziņš vai tu pati, ar visām no tā izrietošajām problēmām.