.to be trusted is a greater compliment than being loved.
uzticība. luīze sāks smieties un vēlēsies par to parunāt četras stundas, jo tas tāds inside joke - lainei tas ir ļoti iemīļots temats, īpaši naktīs un īpaši monologa formātā.
un tomēr - uzticība ir svarīgs temats ne tikai domrakstu tēmās un esejās pirmajā svešvalodā, bet arī dzīvē. nav diez ko pārsteidzoši, vai ne? daudz pārsteidzošāk ir tas, ka cilvēki neuzticās. nav jau grūti saprast - nodos, pievils, izstāstīs tālāk, nepatīk uzbāzties, ir neērti, reizēm pat apkaunojoši, imidžs tiks sagrauts, publiskā dzīve norakta un rūpīgi veidotais tēls izkusīs kā sniegs aprīlī.
bet es domāju, ka runāt vajag. par visu. jā, varbūt ne ar visiem. drīzāk jau bez varbūt. bet tāda noslēgšanās sevī un neuzticēšanās cilvēkiem noved pie tā, ka sabiedrību veido depresīvu neirotiķu bars, kuri, lai visu darītu vēl kontrastaināku, pa dienu smaida un aiz vientulības raud tikai vienatnē. vai neraud nemaz. jo neuzticība un noslēgšanās nocietina sirdi. un tas ir ļoti, ļoti skumji. cieta sirds ir kā akmens - smaga un grūti nesama.
es jūtu, kā šis ieraksts palēnām pārtop esejā, kuru nodot filozofijas vai kultūras vēstures skolotājai, bet man šovakar likās svarīgi par to parunāt. varbūt sarunas ar alvīni iespaidā. varbūt deviantārtā lasītā bloga dēļ. varbūt dzīves pieredze un ikdiena spiež par to domāt. nezinu. bet tam arī nav nozīmes.
man nāk prātā ziedonis un viņa "nebrist dvēselē, bet būtu tuvu, blakus", bet es gribu padalīties ar man ļoti mīļu stāstu:
senos laikos cilvēki negribēja dalīties savos noslēpumos.
viņi uzrāpās kalna galā un atrada tur koku.
cilvēki izgreba kokā caurumu un gāja tur čukstēt savus noslēpumus.
tā viņi pierunāja pilnu koku ar dubļiem.
un tomēr - uzticība ir svarīgs temats ne tikai domrakstu tēmās un esejās pirmajā svešvalodā, bet arī dzīvē. nav diez ko pārsteidzoši, vai ne? daudz pārsteidzošāk ir tas, ka cilvēki neuzticās. nav jau grūti saprast - nodos, pievils, izstāstīs tālāk, nepatīk uzbāzties, ir neērti, reizēm pat apkaunojoši, imidžs tiks sagrauts, publiskā dzīve norakta un rūpīgi veidotais tēls izkusīs kā sniegs aprīlī.
bet es domāju, ka runāt vajag. par visu. jā, varbūt ne ar visiem. drīzāk jau bez varbūt. bet tāda noslēgšanās sevī un neuzticēšanās cilvēkiem noved pie tā, ka sabiedrību veido depresīvu neirotiķu bars, kuri, lai visu darītu vēl kontrastaināku, pa dienu smaida un aiz vientulības raud tikai vienatnē. vai neraud nemaz. jo neuzticība un noslēgšanās nocietina sirdi. un tas ir ļoti, ļoti skumji. cieta sirds ir kā akmens - smaga un grūti nesama.
es jūtu, kā šis ieraksts palēnām pārtop esejā, kuru nodot filozofijas vai kultūras vēstures skolotājai, bet man šovakar likās svarīgi par to parunāt. varbūt sarunas ar alvīni iespaidā. varbūt deviantārtā lasītā bloga dēļ. varbūt dzīves pieredze un ikdiena spiež par to domāt. nezinu. bet tam arī nav nozīmes.
man nāk prātā ziedonis un viņa "nebrist dvēselē, bet būtu tuvu, blakus", bet es gribu padalīties ar man ļoti mīļu stāstu:
senos laikos cilvēki negribēja dalīties savos noslēpumos.
viņi uzrāpās kalna galā un atrada tur koku.
cilvēki izgreba kokā caurumu un gāja tur čukstēt savus noslēpumus.
tā viņi pierunāja pilnu koku ar dubļiem.