.i found it in my mail [memory] box.
"You are very beautiful and the the way you think is beautiful, too"
ja ir kas tāds, ko es vienmēr esmu gribējusi dzirdēt tad tie ir šie vārdi. un liels paldies cilvēkam, kurš to man atklāja un kurš to man pateica.
even if you are so far away - i think of you, so you're in my mind and in my heart too.
mani vienmēr ir mulsinājis tas, cik ļoti tiek uzsvērts ārējais skaistums - es nenoliedzu tā lielo nozīmi, bet vai citas, iekšējas, vērtības ir mazvērtīgākas, nenozīmīgākas? jeb tas ir pakārtots secībai - ārējo redz pirmo?
es atceros gadījumu, kas notika nu jau pirms daudziem gadiem [skan kā no omes mutes patiesībā - dažiem.]starp astoto un devīto klasi, t.i., kad man bija 15 gadi. un kā jau tas ir pieņemts, man bija draugs. un kā jau tas ir pie meitenēm pieņemts, mani vienmēr tirdīja jautājums - nu, ko tu par mani domā?
un vienā saulainā un visādi citādi ļoti jaukā dienā, es pajautāju - "ja tev vajadzētu raksturot mani vienā vārdā?" es saņēmu atbildi, par kuru priecātos jebkura meitene, bet mani toreiz nepatīkami pārsteidza - "skaista". tas ir ļoti loģiski ņemot vērā, ka 15 gadus vecs puisis savai meitenei neko citu visticamāk neteiktu, turklāt es noteikti būtu tikpat nepatīkami pārsteigta, ja nebūtu to dzirdējusi.
bet toreiz nekādi loģiski, ne arī citādi argumenti un spriedumi manā prātā nenāca, vienīgais secinājums, ko es arī nepakautrējos paust, - tu uzskati mani par stulbu? es neesmu ne interesanta, ne gudra, ne talantīga, ne jauka ne (..)? tālākā saruna iegrozījās par to, ka bija tikai 1 vārds un kas nu vēl, un galu galā noteikti pabeigt tēmu toreiz nelikās svarīgi, jo vienmēr jau ir labākas lietas, ko darīt, kā runāšana.
nezinu vai toreiz man tas likās tik svarīgi, jo es 'taisījos' visu 9. klasi būt maza, depresīva meitenīte un tas bija iemesls, lai jau savlaicīgi uzvilktos un 'sagruzītu' sevi par to, cik viss ir nejēdzīgi, bet arī šodien tas man ir gana aktuāls temats.
aizdomājos vēl tālāk un nonācu pie secinājuma, ka daļēji no šī skatupunkta ir atkarīga gandrīz katra mūsu ikdienas izvēle. šodien, nākot mājās no skolas, klausījos kā klasesbiedrs man stāsta, kādu mašīnu viņš pirks tagad un kādu pēc vasarā strādāšanas. mazs smīns no manas puses. viņa vērtības nav sliktākas par manējām, vienkārši atšķirīgas.
un, manuprāt, būtībā tas ir viens un tas pats - ko mēs izvirzām kā primāro un vajadzētu izvirzīt? un cik viegli vai grūti ir atrast balansu, lai nenonāktu galējībās?
manuprāt, ir viens tāds lielisks citāts no ekscentriskā un, ja tā var izteikties, nepieradinātā kontrtenora Klausa Nomi:
"The way I look is just part of it. It sounds affected but I do see myself as a piece of art. People do accuse me of being just decorative or an escapist. Well, I am. That's what I do. So long as they realize that I am other things as well."
Varbūt šoreiz tas nav gluži vietā, bet doma, ka katrs cilvēks nav tikai skaists vai gudrs, vai vēl kaut kāds, manuprāt, ir brīnišķīga.
patiesībā viss, ko es gribēju pateikt - man vienmēr ir bijis svarīgi, lai uz mani neskatītos vienpusīgi. un paldies tam brīnišķīgajam cilvēkam, kurš bez jautāšanas man uzdāvināja tos vārdus.
es jūtu, ka nespēju konstanti turēties pie viena temata, neizplūstot garos pārspriedumos. atvainojos par friendlistes aizbāšanu ar teksta blāķi :)
ja ir kas tāds, ko es vienmēr esmu gribējusi dzirdēt tad tie ir šie vārdi. un liels paldies cilvēkam, kurš to man atklāja un kurš to man pateica.
even if you are so far away - i think of you, so you're in my mind and in my heart too.
mani vienmēr ir mulsinājis tas, cik ļoti tiek uzsvērts ārējais skaistums - es nenoliedzu tā lielo nozīmi, bet vai citas, iekšējas, vērtības ir mazvērtīgākas, nenozīmīgākas? jeb tas ir pakārtots secībai - ārējo redz pirmo?
es atceros gadījumu, kas notika nu jau pirms daudziem gadiem [skan kā no omes mutes patiesībā - dažiem.]starp astoto un devīto klasi, t.i., kad man bija 15 gadi. un kā jau tas ir pieņemts, man bija draugs. un kā jau tas ir pie meitenēm pieņemts, mani vienmēr tirdīja jautājums - nu, ko tu par mani domā?
un vienā saulainā un visādi citādi ļoti jaukā dienā, es pajautāju - "ja tev vajadzētu raksturot mani vienā vārdā?" es saņēmu atbildi, par kuru priecātos jebkura meitene, bet mani toreiz nepatīkami pārsteidza - "skaista". tas ir ļoti loģiski ņemot vērā, ka 15 gadus vecs puisis savai meitenei neko citu visticamāk neteiktu, turklāt es noteikti būtu tikpat nepatīkami pārsteigta, ja nebūtu to dzirdējusi.
bet toreiz nekādi loģiski, ne arī citādi argumenti un spriedumi manā prātā nenāca, vienīgais secinājums, ko es arī nepakautrējos paust, - tu uzskati mani par stulbu? es neesmu ne interesanta, ne gudra, ne talantīga, ne jauka ne (..)? tālākā saruna iegrozījās par to, ka bija tikai 1 vārds un kas nu vēl, un galu galā noteikti pabeigt tēmu toreiz nelikās svarīgi, jo vienmēr jau ir labākas lietas, ko darīt, kā runāšana.
nezinu vai toreiz man tas likās tik svarīgi, jo es 'taisījos' visu 9. klasi būt maza, depresīva meitenīte un tas bija iemesls, lai jau savlaicīgi uzvilktos un 'sagruzītu' sevi par to, cik viss ir nejēdzīgi, bet arī šodien tas man ir gana aktuāls temats.
aizdomājos vēl tālāk un nonācu pie secinājuma, ka daļēji no šī skatupunkta ir atkarīga gandrīz katra mūsu ikdienas izvēle. šodien, nākot mājās no skolas, klausījos kā klasesbiedrs man stāsta, kādu mašīnu viņš pirks tagad un kādu pēc vasarā strādāšanas. mazs smīns no manas puses. viņa vērtības nav sliktākas par manējām, vienkārši atšķirīgas.
un, manuprāt, būtībā tas ir viens un tas pats - ko mēs izvirzām kā primāro un vajadzētu izvirzīt? un cik viegli vai grūti ir atrast balansu, lai nenonāktu galējībās?
manuprāt, ir viens tāds lielisks citāts no ekscentriskā un, ja tā var izteikties, nepieradinātā kontrtenora Klausa Nomi:
"The way I look is just part of it. It sounds affected but I do see myself as a piece of art. People do accuse me of being just decorative or an escapist. Well, I am. That's what I do. So long as they realize that I am other things as well."
Varbūt šoreiz tas nav gluži vietā, bet doma, ka katrs cilvēks nav tikai skaists vai gudrs, vai vēl kaut kāds, manuprāt, ir brīnišķīga.
patiesībā viss, ko es gribēju pateikt - man vienmēr ir bijis svarīgi, lai uz mani neskatītos vienpusīgi. un paldies tam brīnišķīgajam cilvēkam, kurš bez jautāšanas man uzdāvināja tos vārdus.
es jūtu, ka nespēju konstanti turēties pie viena temata, neizplūstot garos pārspriedumos. atvainojos par friendlistes aizbāšanu ar teksta blāķi :)