Skola jūras vietā
Skola nogurdina. Man ir grūti mācities. Fizkiski grūti. Joprojām vasaras laiskums nav mani atstājis. Ķermenis atsakās mobilizēt sevi darbam.
Joprojām gribas mosties, kad saule uzsākusi savu ceļu lejup, joprojām gribas doties pie miera reizē ar pirmajiem rītausmas priekšvēstnešiem, joprojām pamostoties gribas domāt - tāā, ar ko tad man šodien jāsāk izklaides?! Joprojām pirms atlūšanas gribas runāties ar mīļiem cilvēkiem stundām ilgi līdz acis pašas aizkrīt un aizlīp.
Un negribas laikā, kad saulīte jau pāri savam augstākajam punktam, nīkt skolā un censties piespiest sevi iekalusīties skolotājas runāšanā par Vjetu, par Neatkarības karu, par citoplazmas organoīdiem, par sēra dioksīdu, par virzes kustību, par Prateritum, par... par... par...
Negribas mosties reizē ar pašu saulīti, lai nīgri domātu - atkal! Atkal, atkal, atkal... Nu kāpēc atkal skola? Kāpēc pēc tam vēl tās un tās un tās nodarbības? Kāpēc atkal tā?!
Negribas pirms ieslīgšanas nekvalitatīvā dažstudnu miegā mocīties, sēžot pie burtnīcu un grāmatu kaudzēm, lai līdz ar pēdējiem brīžiem pie samaņas, aizvilktos līdz gultai un pamostos ar sasarkušām acīm, jo tuša nav notīrīta, gulēts nav labi un spilvens joprojām tas pats vecais sliktais, kas kunkuļains no vienas vietas. Tas pats no pagājušā gada. Tas pats no 01.09 - 31.05.