emilie's Journal

Kad Tu mani krāp...
Man jau nesāp... Man pat nerūp... ka krāp... Nezinu, par ko to izpelnījos, bet zinu, ka izpelnījos... Un tad es skatos un Viņu un domāju – kāpēc gan man ņemt Tevi atpakaļ? Un tomēr ņemšu, ja vien nāksi un kad nāksi... jo auksti... Jo zinu, ka māki sasildīt – atkal un atkal... ar klusu pieskārienu, kas garāmejot mirklī aizslīd kā zīda lakatiņš, kas reiz pieskāries manam augumam un, vakara krēslai apspīdot istabu, vijies uz leju... pār krūtīm, tad lēnām, nokutinot vēderu un izliecoties tāpat kā solārija brūnās un Dzintara eļļas tvirtas darītās aprises, un nokritis pavisam uz leju... tā, it kā Tavs skatiens to vadītu, nevis tikai pavadītu... un māki arī sasildīt, pasakot to vārdu, kurā tik daudz no pieķeršanās, ticības un varbūt pat mazliet viltotas mīlestības, un tikai tad, kad Tu mani tā sauc, ir skudriņas un taureņi vēderā, un pavīd nenoslēpjams smaids, kaut reizēm smaidīt nedrīkst, un nav vairs, ko piedot vai nepiedot, jo viss ļaunais jau sen ir sirdsapziņas arhīvos aprakts... un māki sasildīt pat aizejot, kad rīts un vakars sajūk vietām, un galva griežas, un asaras dedzina vaigus, kad gribas izplēst sev visus matus, izkrist cauri grīdai, kura jau atkal kļuvusi par manu uzticamāko un mīļāko patvērumu, dūres līdz asinīm nodauzītas, kad miljons reizes cirstas pret zemi, jautājot „kāpēc”... jā – var arī tā, bet ja drīkst - es tomēr izvēlos sildīties savādāk... un gribu, lai esi klāt... var jau būt tas tikai tāpēc, ka ziema nāk... es nezinu... bet ir auksti...