17:22 - citronu ledenesUzlikt seju. Jā, nevis grimu, bet seju. No rīta pieceļoties un pirms došanās ielās. Jo iela ir kā skatuve, uz kuras tev jābūt tādam, kādu tevi grib redzēt. Mākslīgi? Tēloti? Nepatiesi? Jā! Bet to grib redzēt. Neviens negrib redzēt skumjas un bēdas. Vajagot smaidus vai vismaz puslīdz pozitīvi noskaņotu sejas izteiksmi.Nevienam tu tā īsti nemaz nerūpi. Labi ja tiem pāris, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmajiem, cilvēkiem. Nemana. Vai izliekas nemanām. Jo nevēlas pārlieku sevi apgrūtināt. Jā, skatuve. Pat vēl vairāk, jo uz ielas tu nedzirdēsi aplausus savam uznācienam. Bet svilpienus un kādu uzbļāvienu gan. Pamēģini tik paspert soli ne tā, kā vajag, netīšām aizķert kādu. Uz skatuves nav vietas atšķirīgajam, savādākam nekā pieņemts. Skatuve ir skatuve, uz kuras jābūt tādam, kādu tevi grib redzēt. Atšķirīgajiem ir grūti, jo ir jācīnās par savu vietu uz skatuves. Grūti un smagi. Lai tiktu tur. Bet varbūt skatuve nemaz nav vajadzīga? Taču cik ilgi var sēdēt zālē un tikai noskatīties? Tikai viena apjukusi un saskrāpēta sirds. Plīstoša stikla skaņa. Un citronu ledenes, kuras nemaz nav tik saldas, kā sākmā šķita. |