00:35Pamatīgs bardaks galvā. Par visu, kas notiek un arī nenotiek.Viņš. Kopš Norvēģijas brauciena. Vācies ārā no manas galvas, jaunais cilvēk, vācies. Tev nav vietas. Tev vienkārši nedrīkst būt vietas. Bet tai pat laikā tik ļoti man pietrūkst tās dullības kopā ar viņu, tā mīļuma un bērnišķības. To pieskārienu un matu bužināšanas. Tā spilvenkauja.. Get out of my head, get out! Un atkal. Kādu brīdi viss bija mierīgi. Tā likās, ka viss iet atpakaļ uz labo pusi, kā agrāk. Bet maldi. Paiet laiks, bet viss atkal atkārtojas. Apburtais loks, no kura nevar tikt ārā. Tik ļoti atkarīga no emocijām. Līdzko nav piepildīta emociju un jūtu lādīte, tā atkal atsākas. Nav labi. Man vajag cilvēku, ar kuru parunāt. Cilvēku, kurš uzklausīs un neko nepārmetīs. Vienkārši būs blakus. Lielas meitenes neraud un pašas ar visu tiek galā. Cik ļoti tas man ir apnicis. Šobrīd negribu būt liela meitene, gribu ieritināties kādam azotē un justies droši. Kā pirms gadiem 10, kad par ikvienu zilumu tiku samīļota, mierināta, bet kā ir tagad? Tagad nevienam nav laika. Neviens neko neredz. Un tas sāp. Liela meitene. Jātiek ar visu galā pašai. Un tas jau skaidrāks par skaidru, ka Elīna tiek ar visu galā. Par Elīnu nav jāsatraucas. Vienmēr viss izdarīts, laikā un precīzi. Apzinīga. Perfekcioniste. Līdz riebumam. Jā, jā. Bet apnicis, tā neesmu es. Es esmu tāda, kādu visi grib mani redzēt. Bet apnicis. Tā neesmu es. Īstā ES ir pavisam citāda. Tāda, kā Norvēģijā, tāda, kā beach party naktīs, dejojot uz letes un plosoties pie rock stage. Jau kuro reizi mēģinu to mainīt, bet neizdodas, pārāk dziļi jau iesēdies tas pareizums. Ai, nu jau aizgāja par daudz.. kļūstu vāja. Nelieciet mani rāmīšos, palaidiet savā vaļā. Negaidiet no manis to, ko man grūti dot. Ļaujiet man būt MAN!! -Mani izlaidiet, acis atsieniet, ar to, ka es esmu, man vien nepietiek. Durvis atveriet, ceļā nestāviet, Līdz ar vējiem kopā mani palaidiet..- |