| [ |
mood |
| |
aizvien slims, bet ir ok |
] |
| [ |
music |
| |
Dead Can Dance - Neirika |
] |
Lasot Vonnegūtu iedomājos, ka varētu būt interesanti rakstīt kādu grāmatu, dienasgrāmatu vai kaut ko pa vidu abiem, zinot savu nāves datumu. Un rakstīt apmēram tā:
Šodien, 2005. gada 28. oktobrī, 48 gadus pirms manas nāves, [..]
Šodien 2026. gada 3. jūlijā, 27 gadus pirms manas nāves [..]
Šodien, 2053.gada 21. augustā, manas nāves dienā, es pamostos un uztaisu sevišķi garšīgu kafiju, apēdu sevišķi garšīgas brokastis, uzvelku skaistas drēbes un dodos baudīt vasaras nogali. Nestrādāju jau kādu laiku. Esmu satikusi visus cilvēkus, kas man dzīvē bijuši svarīgi, piedzīvojusi daudz lielisku mirkļu, nokārtojusi ar mantojumiem un tamlīdzīgām figņām saistītās problēmas. Tagad es došos baudīt šo dienu – tā būs noteikti būs ļoti īpaša, pēdējā kā nekā.
Man bija prieks jūs pazīt. Es vairāk nerakstīšu. See you in hell ;)
Vispār, šī doma, par nāves datuma iepriekšzināmību, ir apspēlēta daudz. Bet īstenībā, grūti pateikt, kā tas reāli iespaidotu mūsu dzīves. Laikam, ja jau mēs nezinām to datumu, tad nevajag arī.
|