| [ |
mood |
| |
thoughtful |
] |
| [ |
music |
| |
Radiohead – Tourist |
] |
Nu lūk – pēc lieliem depresijas uzplūdiem, kam seko nojūgšanās ar blondīnismu, varētu teikt, ka esmu atpakaļ sliedēs.
Bet kur gan aizvedīs mani šīs sliedes? Kā vispār var zināt, ka dzīve ir kā ceļš [kā to bieži salīdzina]nevis neregulārs, slīkšņām pārbagāts purvs, mežs vai pļava? Man liekas, dzīvi drīzāk var salīdzināt ar fiziģeogrāfisko karti – ar visu jau minēto, kalniem un ieplakām, aizām, tuksnešiem un brikšņiem, un upēm, kurām vai nu jātiek pāri, vai jāmācās peldēt, citādi atliek vien “plūst pa straumi”.
Vilciena grafiks ir iepriekš sastādīts un noteikts: kurās pieturās jāapstājas, cik ilgi jāstāv, vai var pagūt izskriet, lai no nopirktu kanēļbulciņu un nokārtotu dabiskās vajadzības, un paspēt to visu tā, ka durvis aizveras deguna priekšā un jāskrien pakaļ pēdējam vagonam. Vai tā ir arī ar dzīvi? Varētu būt. Ja ļauj tam tām tā būt. [man liekas]
Tik daudzi vienkārši izbrauc cauri savai dzīvei pa paredzēto maršrutu nekur neiedziļinoties, neko nepaveicot. Kā steidzīgi tūristi, kas izskrien cauri Londonas Mākslas Galerijai un tad stāsta drauģiem, ka viņi, redz, visu ir apskatījuši. Īstenībā viņi pie viena šedevra pat minūti nepastāv, un labākajā gadījumā ievēro metāla plāksnīti, kas informē par darba nosaukumu un autoru. Un būtu šis autors kaut Da Vinči, viņi pat nebūs ievērojuši, ka tā bilde vispār ir sakaista, toties: “ojā, es redzēju..”
Bet mēs varam būt savādāki tūristi, un mēs varam būt paši sev gidi – izlemt, kur un kā iet, cik ilgi, un redzēt to, ko patiešām vēlamies. Tas, ka daudzi [daudzākie] nezina, ko vēlas, jau ir cita [viņu pašu] problēma.
Un tikai daži iet pa dzīvi kā pētnieki, iet tur, kur ceļu nemaz nav, un tieši viņiem ir jāizbrien dziļākie purvi, jāpārvar lielākie kanjoni, jāpārpeld krāčainākās upes un jāsaskaras ar tūristu neiecietību un nesapratini. Un par to viņi arī sasniedz tādus galamērķus, kas parastam tūristam pat sapņos nerādās. Protams, ne jau visi. Pētnieki jau mēdz arī iet bojā, grūtības izrādās pārāk smagas, bet vēl citi nobīstas un iet atpakaļ, lai sēstos vilcienā.
Es tagad sēžu uz mīksta soliņa un tēju man pienes uz paplātes. Silti un mājīgi [?]Zem grīdas klab riteņi. Bet es taču tā negribu. Es gribu kaut ko sasniegt, tā? [mērķtiecības man nav trūcis, tik ar pašiem mērķiem tā pašvakāk. vienalga?] Tāpēc es vērīgi skatos caur logu uz sudraboto lietu, kas sitas stiklā izkropļojot ainavu aiz tā, bet es cenšos izšķirt arī elektrības stabu un koku lauzītos siluetus. Es uzmanīgi vēroju, lai nepalaistu garām brīdi, kad jānospiež stopkrāns, jāizkāpj un jāturpina iet savādāk.
Bet tas tur onka man pretī ar pašapmierināto, apātisko ģīmi, guļ. Un tā viņš gulēs līdz pat galastacijai, kur viņam pateiks, ka brauciens beidzies, tādu pat aizmigušu ievels zārkā, un ar kājām pa priekšu no vagona iznesīs. Un ja nu viņš arī uztrūksies, kad kaste neveikli tiks nosviesta zemē, būs jau par vēlu. Viņa krācieni sajaucas ar vilciena klaboņu, tie atbalsojas galvā kā brīdinājums par to, kas būs, ja es neizkāpšu laikā.
Bet varbūt viņu kāds uzmodinās pareizajā pieturā, vai arī visu sastāvu uzspridzinās teroristi.
|