| [ |
mood |
| |
thoughtful |
] |
| [ |
music |
| |
Theatre of Tragedy – Hollow-Hearted, Heart-Departed |
] |
Tas ir tik jocīgi, kad viss apkārt mainās, bet tu neko nevari padarīt, patīk tev vai nē.
Devītās klases izlaidumu uztveru kā dzīves beigas. Jap, nudien, tāda sajūta, ka beidzas dzīve. Ne jau vispār, protams, ķelli atlikt negrasos. Bet tādas dzīves beigas, kāda viņa bija. Nezinu. Varbūt bērnības beigas, lai gan krietnā manī mītošā pašlepnuma deva nav ļāvusi man sevi saukt par bērnu jau diezgan ilgi.
Varbūt es vairs nedzīvošu Aizkrauklē. Savu klasi tādā sastāvā, kāda viņa ir, redzu pēdējos mēnešus dzīvē. Skumjas? Ne īsti. Es esmu daudz par daudz auksts indivīds, lai sajustu skumjas par cilvēkiem, kas man īsti tuvi nekad nav bijuši. Un tomēr. Deviņi gadi nav maz.
Taču pat tas nav galvenais. Vienkārši sajūta pati par sevi, ka vairāk vai mazāk stabilie/labilie pamati uz kuriem turējusies mana ne pārāk ilgā dzīve, ies bojā acu priekšā. Man būtu bijis pretīgi apzināties, ka viņi sāk ļodzīties, bet neļogās jau arī. Plaisā. Vēl kādu laiku viņi vēl būs. Kā padomju laikā celta deviņstāvu māja, kas bija paredzēta ekspluatācijai uz 40 gadiem, bet stāv jau 60, un nostāvēs vēl savus 20 gadus, ja neviens neizdomās tā stiprāk iespert ar kāju. Maniem pamatiem gan tāda overkvota nedraud.
Tas viss laikam atspoguļojas uz attiecībām ar līdzcilvēkiem. Bet es..kaut kā ļoti ātri pamanījos to pieņemt. Nav jēgas kaut ko censties novērst, saglābt. Tas būtu tikpat jēgpilni kā mēģināt aptīt deviņstāveni ar izolentu cerībā, ka viņa nesabruks. Kāds labums sevi maldināt vai censties sev iestāstīt to, ko ļoti labi apzinos nepatiesību esam?
Loģiskāk ir pieņemt faktu kā tādu: vienā jaukā dienā tā plaisa izraisīs vietēja mēroga katastrofu, kas nevienu sevišķi neskar, tikai sabrūk viss, pie kā esi daudz maz turējies, kas licies visai fundamentāls.
Pat ja es paliktu uz vietas, nebūtu vairs tā. Jau tagad sāku just ka it kā īsti vairs neiederos. Tas nemainīsies. Vasarā mainīšu haircutu. Vieglāk būs tik pāri bijušajam un pieņemt jaunos apstākļus, ja katru rītu no spoguļa pretī neblenzīs precīzi tas pats feiss, kas blenza pirms gada un diviem. Bet nez kāpēc gribu, lai izlaiduma bildēs man ir tādi mati, kādi ir tagad. Nostaļģija laikam..
|