| [ |
mood |
| |
ruminative |
] |
| [ |
music |
| |
Amorphis – In The Beginning |
] |
Priecīgas Lieldienas visiem, neatkarīgi no tā, vai tās jums asociējas galvenokārt ar Kristus augšāmcelšanos, šūpošanos, olu dauzīšanu un negausīgu ēšanu vai vienkārši dažām papildus brīvām dienām.
Biju Rīgā. Noskatījos izdaudzināto Gibsona filmu, nav ne vainas. Šoreiz vismaz ar skaņu Forum Cinemas viss bija kārtībā. Māte ievilka Štokmanā cimdu meklējumos, bet es viņu ātri vien aizvilku prom – nelāgi sāka palikt. Tā ir gaisotne, ko nevaru ciest un izturēt. Gaiss pievilcies, burtiski ož pēc bagātiem purniem, aperiem, naudas un sintētikas. Krāsota blondīne tukšām acīm pēdējās modes spicpurnu zābakos, kas atnākusi veikt šīsdienas svarīgo misiju – iegādāties acu ēnas, kas piestāvētu viņas pēdējās modes kleitai, lai pēc tam stāstītu savām ne mazāk tukšajām draudzenēm, ka viņa, lūk, izdevusi 20 Ls par Dior acu ēnām, bet tas jau tāds sīkums vien ir. Apsargi uzvalkos, kas izskatās tik svarīgi, nopietni un augstprātīgi, it kā apsargātu Elizabetes II guļamistabas durvis nevis Clarins kosmētikas stendu vai cepuru pakaramos. Slikti vienkārši ap dūšu. Pazuduši cilvēki, materiālisms ir atspiedis cilvēka garīgo attīstību neiedomājamā diben-plānā. Atmiņā skaidri ataust Peļevina “Generation P”. Anālais vau-faktors. Un tur esmu es ar saviem divas dienas nemazgātajiem matiem, nolupušo melno nagulaku, nodriskātajiem zābakiem (kuriem nav pēdējās modes spico purnu) un absolūti savādāko vērtību sistēmu. Apsargs manī noskatās. Rīgas gaiss ir tik piegāzēts, cik var būt, bet salīdzinoši ar to vietu liekas skābekļa balons esam, jo līdzās mietpilsoņiem, nepilsoņiem un pilsoņiem redzu arī vienu otru cilvēku, kam acis nav kā divi stikli.
Specil sveicieni Anti, tavs muzons ir labais.
mood: ruminative music: Amorphis – In The Beginning
|