| [ |
mood |
| |
queer |
] |
| [ |
music |
| |
skaņa, kas rodas ēvelējot parketu ar elektroierīces palīdzīb |
] |
Biju Rīgā. Uzdzina mani uz pārdomām daudz kas no redzētā tur, sen nebiju bijusi. Iegādājos divus sen kārotus diskus:) un noskatījos filmu Gredzenu pavēlnieks: Karaļa atgriešanās. Patika. Skaņa gan ļoti gļukoja, tas kaitinošā veidā traucēja uztvert filmu, bet tā vispār labi.
Savā nodabā pastaigājos pa Vecrīgu, un nezinot ne galvenās ielas, ne tūrisma objektus, ieklīdu vienā otrā nomaļā ieliņā. Viena panku kompānija cītīgi spēlēja gitāru un dziedāja, es apsēdos turpat netālu un nolēmu paklausīties. Projām neviens nedzina. Varētu pat teikt, ka draudzīga attieksme. Katrā gadījumā bija bezgala uzjautrinoši dzirdēt Prodigy – Woodoo People akustiskajā (un ne īpaši nopietnajā) versijā, kā arī dažus citus vecos hītus jaunā skanējumā (un ar krievu akcentu) un kā teju katrs garāmgājējs tika lenkts ar nolūku dabūt kādu santīmu. Kādu pusstundu pasēdējusi gāju tālāk, bet tur pat aizstūra bija otra, krietni profesionālāka kompānija. Apsēdos uz kaut kāda veikala vitrīnas štangas un tikai pēc kāda laiciņa izdomāju paskatīties, kādu preču arsenālu tad es ar savu masu aizsedzu. Nosēdēju kamēr juvelierveikala apsardzes darbinieks nesāka dauzīt pa stiklu dzīdams mani nost. Tad panki sāka smēķēt un es aizgāju. Skaistas Vecrīgā celtnes. Spalvas. Vārna knābā nobraukta baloža sašķaidītās miesas. Kāds varbūt teiktu, ka skats pretīgs. Man – dziļdomīgs. Satumst...
Vakar svinējām manas mātes dzimšanas dienu, bija pilna māja ciemiņu, kurus es ar savu klātbūtni gan apgrūtināju visai reti. Bet māte gan bija priecīga. Un tas jau ir galvenais. Uzdāvināju viņai Endija Vorhola stilā zīmētu viņas portetu. Viņai patika. Nu i labi, ka tā. Tagad pilns ledusskapis ar paiku, kādam mēnesim pietiks.
Priecājos par savu labu draugu, outsaiders staro tā, ka bez perifērijas var iztikt. Priecājos par sevi, dabūju beidzot VISUS Radiohead albumus. Rīt skola sākas, kas ir stulbi. Bet visi ir laimīgi, un tas taču ir galvenais.
Vakar nomainīju pēdējo no tiem jūzerpikčeriem, kas bija stāvējuši no pašas pirmās manas dienas šeit. Un nez kāpēc tāda nostaļģiska sajūta – pagātne aiziet un nav atgriežama.
[Un asins sarkanā atblāzma pagaisa tumsā neatstājot neko, kā vien tumši zilas debesis, bezgalīgas zvaigznes un atmiņas, kas krīt melnā bezdibenī arvien tālāk, prom. Laiki, ēras mainījās, bet tukšums palika]
|