| [ |
mood |
| |
thoughtful |
] |
| [ |
music |
| |
Metallica - Unnamed Feelings |
] |
Vakar centos sagatovieties olimpiādei, bet piefiltrēju, ka neatceros neko no lasītā, un vispār 10 min neesmu lapu pāršķīrusi. Uzslēdzu uz radio Alternative Nation (kur kā par brīnumu ļoti sakarīgu mūziku laida), un nogulēju 1h tādā kā Stand By režīmā.
Viens savāds gadījums. Eju uz skolu, man aiz muguras divi vienpadsmitie - zēns un meitene. Es viņus agrāk arī biju ievērojusi, it sevišķi zēnu, jo viņš atšķiras no masas, tuso apkārt ar interesanti apgreidotu somu, un pēc visa spriežot klausās Deftones. Meitene maza auguma, it kā tāda neievērojama, mīlīga, varētu teikt. Abi dzīvo kojās, un nez kāpēc atstāj inteliģentu iespaidu. Te meitene sauc "Ei, pagaidi" un vārdā sauc. Paskatos, vai viņa arkādu citu nerunā. Psc, kādā stilā viņa manu vārdu zin. Labi, pagriežos. Meitene:"Nu, prasi."
Zēns: "Nē, neko."
Gāju tālāk. Vēlāk pamēģināju restaurēt situāciju. Iespējams, viņš man kaut ko gribēja uzjautāt, un meitene, redzot, ka eju pa priekšu, mani pasauca. Nezinu, kāpēc vispār par šito gadījumu tik daudz domāju, bet jau tagad nožēloju, ka nepateicu kaut ko vairāk. Varbūt tad es vismaz zinātu, kā viņus sauc. Kāpēc mani tas tā interesē? Nezinu...moš vēl kādi sakarīgi cilvēki mūsu skolā...
|