Vai tev arī kādreiz ir šķitis, ka tavai uzvarai nav uzvaras garšas? Ka uzvarot, tu patiesībā esi zaudējis?
Un šodien, kā jau Lāčplēša dienā, man jādomā par uzvarām un kāpēc visi tā pēc tām tiecas. Un es šeit nedomāju tikai lielās kaujas, patiesībā, jebkuru mazu nieciņu spēli, derības.
Pati es diezgan bieži uzvaru dažādās spēlēs, loterijās, lielākoties pat nemaz negribot. Ja negribot, tad jau tā nav uzvara, vai ne? Tad tā ir laimēšana, veiksmēšana, ja?
Ar uzvaru parasti nāk līdzi uzmanība, starmešu gaisma, ū, atceros, kā man vienās draudzenes kāzās trāpīja līgavas pušķis, satrieca mani nesagatavotu, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar citu, zemo startu ieņēmušo, neprecēto sieviešu skatieniem. Nē, paldies! Ja es to pušķi būtu gribējusi, tad tā būtu uzvara, bet tā kā man vienalga, tad jau tā nav nekāda uzvara.
1. Uzvara ir tad, kad ieguldi savus resursus, ej uz mērķi un sasniedz to. 2. (Nejēdzīga) Pirra uzvara* ir tas pats, kas 1., tikai tu pa ceļam zaudē visu vai vēl vairāk. Pati uzvara ir, tikai - kur kaifs?
*Pirrs - senās Grieķijas valdnieks, kā jau nojaušat, izcīnīja uzvaru pār Romiešiem pārsimts gadus p.m.ē., bet zaudēja lielu daļu sava karaspēka. Pff. Labā ziņa: ieguva savu teicienu un ierakstu vikipēdijā, jeij.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |