Hellouuu! Vai te kāds ir?
Dzirdu atbalsis. Mans pirmais ieraksts, mana pirmā virtuālā dienasgrāmata, jeij mī, un nav neviena pievienota drauga, kas varētu uzgavilēt līdzi.
Reiz senatnē (divtūkstošo pašā sākumā) biju viena pati tukšā deju klubā, piektdienas vakara pirmajās stundās. Jā-jā, kas tā dara, tas taču vispār ir tik provinciāli, normāli cilvēki vispirms sadzeras savās mājās un tikai tad iet uz klubiem. Redzu jūsu uzrauktās uzacis, sažņaugtās lūpas. Bet nu tā bija, un no mana miesta tā kursēja autobusi tolaik. Kas nu bija, tas bija. Tukšs deju placis, gaismiņas midžinās, mūzika pulsē deniņos, Salitos (alus ar tekilas garšu) rokās. Tikai es. Bārmenis un dīdžejs neskaitās. Jāsaka, ka tajā bija kaut kas burvīgs. Dejo tā, it kā neviens neskatās, ha. Riņķo ap sevi, plivinies, izmēģini jaunas kustības, kas zi, varbūt vēlāk noderēs. Arī lēnos gabalus. Nu labi, ne pašus lēnākos, bet Prāta vētras Spogulīt Spogulīt (tas bija reāls hīts) gan.
Fun times. Līdz atgriezos pie bāra letes un tur stāvēja šķīvis akurātās šķēlēs sagrieztiem apelsīniem. Jautājošs skatiens bārmenim. What a f(ruit), man? Bet viņš tikai pavērsa rādītājpirkstu uz kluba zāles tumšāko stūri, no kura man māja kāds kungs. Vēl viens viesis! Lūriķis, grr!
Nu, tad par jauniem sākumiem, mani nākotnes cibiņdraugi!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |