izelpa

4/8/16 12:58 pm

Šorīt nozvanīja modinātājs, kas mani ceļ uz darbu, un izrāva mani no sapņa. Vai, precīzāk, ierāva sapņa melnajā caurumā, jo līdz modinātājam es pat nezināju, ka esmu sapnī. Te pēkšņi - modinātājs, troksnis, jāceļas, bet paga, es taču tikko sapņoju, kas tur bija, ĀĀĀ. Ok.

Ar brāļiem pa lielveikalu, Rimi, meklējam vairākas pakas ar saldētajiem kruasāniem. Divas atrodam, bet mums vajag arī trešo.
Meklēju kādu palīdzīgu pārdevēju un atrodu, ka tieši pašlaik notiek Rimi darbinieku sporta svētki - veikalam pieguļošā skolas tipa sporta zālē notiek kaut kāds jocīgs sports, tikpat jocīgs kā slackline, bet tomēr kaut kas pilnīgi, radikāli cits. Cilvēki sēž uz grīdas jogas pozās, dažādās.

Atrodu izpalīdzīgu darbinieci. Viņa saka, jā, ok, man te tūlīt beigsies sacensības un tad nākšu jums palīgā, atradīsim vajadzīgos kruasānus.
Neatceros, kā beidzās ar kruasāniem, man šķiet, ka tad pēkšņi sāka notikt viss uzreiz - atnāca darbiniece, uzradās kruasāni, uzradās daudz pazīstamu cilvēku apkārt.

Beigās mēs ar brāļiem nācām mājās pa ceļu pie mūsu lauku mājām. Zemē bija peļķe, un tur kaut kas bija tai peļķē, kaut kas tur bija.. Tā kā kaķēns? Vai vēl kāda dzīvbūtnīte? Nez.
Es slāju pa priekšu izbesījusies un dusmīga un domās kliedzu visiem: "ES JUMS VIENMĒR VISIEM PALĪDZU, KĀPĒC MAN NEVIENS TAGAD NEPALĪDZ, KAD MAN VAJAG?!"
Bet tas bija tāds, nu, totāli sliktais kliedziens. No sērijas es-jums-palīdzu-tikai-tāpēc-lai-man-palīdzētu-pretī. Pēdējā laikā uzzinu par daudzām tumšām vietām sevī, par kurām iepriekš nedomāju, kuras neapzinājos. Ir jocīgi. Nav tik disturbing iepazīt šīs vietas kā biju iztēlojusies, bet tomēr sava veida izaicinājums. Pēdējās dienas, rakstot www adresē tumblr, vairākas reizes pārrakstos uz tums, domājot rakstīt tumsa.

Kad es pēdējoreiz kādam palīdzēju? Un kā var palīdzēt sev, a?
Better yet, kā atvērties palīdzībai brīdī, kad pašam gribas tikai palīst zem sedziņas, iekšā gultas alā, un pa vienu mazu caurumiņu lūrēt laukā un gaidīt pavasari Iestājamies.

Tad iekritu atpakaļ realitātē ar šīm atmiņām par sapni un ar raudāšanas moodiņu. Nolēmu, ka vēl jāpaguļ pirms došanās uz darbu, jo tādā vaibā no mājas iet ārā labāk nevajag. Pagulēju vēl bišku, palīdzēja.

• 4 elpas
• elpot

1/7/16 11:49 am

Dream landscape. Ir vietas, kuras sajūtu vai vizuālā līmenī ļoti atkārtojas, varbūt pa retam, bet tad vēl jo interesantāk - ja divas reizes sapnī esi redzējis vienu un to pašu vietu.
Šorīt atceros, ka naktī biju otro (apzināto) reizi pie tādas vietas.. Kaut kas līdzīgs Andrejsalas tālajam galam, pavisam tālajam, pie tās peldošās darbnīcas.
Tāda kā pussaliņa ar vienu pussabrukušu apokalipses DIY būdiņu no scrap metal un apbružātiem secondhand materiāliem. Kaut kāds spots, vai nu veikaliņš vai starpgalaktisko neģēļu randiņu vieta (viens otru neizslēdz). Reiz tur biju kaut kad vasarā, bet šonakt uz turieni gāju pa ūdens virsmā izklātiem šauriem, šauriem dēlīšiem, tādu taciņu. Kaut kur tālu aizmugurē bija K, kurš devās jau kaut kur tālāk un pa ceļam man sauca, lai paķeru garos papīrīšus, ja sanāk. Apkārt viss bija pelēks, gaišs un ļoti trausls.

• elpot

9/1/15 11:35 am

lidoju šonakt sapņos uz urrā, sen tik maksimāli nebija bijis. lidoju gar klasesbiedriem un paziņām, ik pa brīdim sasveicinoties ar viņiem un ignorējot visus "kā viņa to dara?!" un "tas taču ir bīstami, laidies lejā!"
tante no bēru ceremonijas pierakstīja manu vārdu un uzvārdu, lai sazinātos ar mani, bet katrs otrais viņas rakstītais burts bija pārklausīts un nepareizs, un jau saknē nācās atzīt, ka viņa mani nemūžam nevarēs uzmeklēt with a skill like that.
cauri visai pilsētai, mājām, kafejnīcām, rīg-londonai, barona un tērbatas ielām, izvairoties no elektrības vadiem. enerģiju man deva saujā sažņaugta zelta ķēdīte ar tajā iekārtu lielu, plānu un nesimetrisku mēnessakmens sirdi, kura ietverta šaurā zelta stieplītē.


gudrības zobs - šmudrības zobs, tagad man ir žoklis kā īstam vecim!

• elpot