10:32 am
Kopš ievācos Miera ielā, ir bijuši daudzi ļoti low brīži, un tad vakaros, laižoties miegā, pār mani nāk apgaismība, un es saprotu.Vienreiz sapratu, ka man noteikti jāsāk rakstīt blogs par tēmu. Citreiz sapratu, ka viss, kas man vajadzīgs, lai justos mājīgi, ir pabeigt grīdas pārvērtības. Vēl nesen sapratu, ka manā dzīvē radošums ir sarucis līdz tādai niecībai, ka man obligāti katru dienu jāraksta, citādi sajukšu prātā.
Pamostoties tas viss šķiet kārtējās prāta izdomātās muļķības, jo tāpat nekā cita par šeit esošo mirkli nav, un šitādas visādas man vajag lietas tikai novērš uzmanību no būšanas šeit, jo šķiet, ka there is more to be. No otras puses, es nevaru noliegt, ka tas man vajag citreiz ir tik spēcīgs, ka dažreiz kaut jāsper kāju grīdā, cik ļoti man vajag.
Šis varbūt būs mans pirmais posts sērijā "Man ir jāraksta", bet varbūt nē. Katra diena ir citādāka. Pilnīgi skaidrs, ka no sevis aizbēgt nevar, tagad tikai atliek atrisināt jautājumu, kā nolaipot to skaisto tiltiņu uz manu ideālo ikdienu, kur darbs ir, protams, mīļotā nodarbe, kur rozes zied un mūžam nenovīst, telpas ir gaišas, kur var radīt un justies kā mājās, kur es jūtos pilnīgi es un kur es spēju tikt galā ar savu dzīvi un nejusties kā pusmēnestiņš ar tukšu robu viducī.