Drīz jau būs arī lietainās dienas. Gribas uzbūvēt mājīgāku guļvietu, paņemt pelēku adīkli un adīt līdz koncentrēšanās spēju izsīkumam, tad aizmigt pie mierīgas mūzikas un pamosties.. nezinu, kad un kur. Līdz darba beigām vajadzētu atrast tādu mieru pasaulē, lai bez rūpēm varu paņemt tiešām to adīkli rokās.
Jau mēnešiem ilgi sajūta, ka traucos, skrienu, strādāju un piespiežos, tiecoties uz TO mirkli, kad bez rūpēm un raizēm vedīšu mierīgas un mierīga darba pilnas dienas, kad beigsies trīsstāvīgo darāmo lietu saraksts. Tāpēc arī tie pleci sarāvušies uz augšu no stresiņiem, tāpēc procesors pīkst katru mirkli, kad šķiet, ka nupat jau paliek pārāk mierīgi un kur gan ir nākamais plāns, par kuru uztraukties un stresot. Brauciet lēnām pār tiltu, draugi. Gatavošos jaunam chapteram ikdienas dzīvītē un pacentīšos atrast un nostiprināt pašpietiekamu iekšējo mieru. Bez stresa, bez dzīšanās tur, kur nemaz nevajag.
Pēdējā laika aktuālais efekts: "be the (..) you want to see in the world".
P.S. Tikko ciemos bija kursabiedrene, pildījām mājasdarbu. Iedziļināšanās atbildības izjūtas smagumā, vainas izjūtā, aizvainojumā, dusmās un ilgās. Psihologa ikdiena!
