05:41 am
Kad gāju gulēt, bija doma, ka nīgrums un čīkstīgās skumjas būs pārgājušas, bet šobrīd, kad manas izliektās, melnās skropstas ir izskatījušas ceļu līdz lidostai un atpakaļ, vēl joprojām jūtos līdzīgi kā vakar.Man kaut kā šķiet, ka aiziet ir vieglāk nekā palikt - palikt durvīs un vērot kādu(s) aizejam. Ja tu esi aizgājēja pozīcijā, tev priekšā ir pasaule, turpmāki plāni, zināmi/nezināmi ceļi. Kaut kāds nākotnes skatījums. Bet, ja tu esi tas, kurš paliek, tev atliek vien noskatīties, tu paliec iesprostots tagadnē, kaut kādā mirklī. Tev nav, kur iet, kur vien skaties apkārt - ierastība, viss bijušais, kas tomēr vairs nav tāds kā agrāk.
Tāpēc arī brauciens uz lidostu (un no tās) bija tāds skumīgi iekrāsots, neskatoties uz rozā debesu maliņu un mēnesi, no kura debesīs šorīt bija piesprausta taisni nogriezta puse.
Tagad - tēja un maizītes, lai vēders beidz burkšķēt, kāds seriāls. Un tad miegoties atkal/no jauna.