Cik labi pamosties no (sa)graujošas miglas sapņu pasaules vietā, kur debesis ir zilas, lido bezdelīgas, mugurā ir strīpains, liels krekls. Un apkārt virmo kripaiņa augstprātības un izdzīvošanas instinkta.
Kāds sakļauj tavas rokas tev aiz muguras un sažņaudz, lai pēc vairākiem desmitiem stundu, klīstot starp apelsīniem un vīnogām, tu apjaustu, cik spēcīgi tu jūties, kājās esot svārkiem, kuros ieņurcījušās un iežmiegtas kaut kādas naktis, vēli pulksteņi un mirkļi, kuri ir tik spēcīgi un neizsakāmi pacilājoši, kā arī tīri vizuāli izsmeļoši, ka gribētos blakus fotoaparātu. Bet beigu beigās nopriecājies, ka nav bijis un ka tas brīdis ir tikai tavā atmiņā - nevainojama, skaista, tumšzila elēģija.
Tā kaut kā jutos. Vienkārši nespēju šito pacilājošo virmiņu paturēt sevī, piedošan.
Un.. Kuram gan ir vajadzīgs cilvēks, kurš bez vaicāšanas kāpj sev pāri, lai tikai izdabātu citiem, kurš savu uzmanību pasniedz uz zelta paplātes? Daudz patīkamāk taču ir atrast kādu, kura uzmanības dēļ ir jācīnās. Un tad, kad uzmanība ir iegūta, var sajusties labi, var sajusties uzvarējis. Un tad atkal aplis no sākuma.