09:01 am
Kaut kas, kas jau dienām maļas pa galvu, bet aizmirstu uzrakstīt:
Tas, ko sakām citiem, taču mēdz būt tieši tas, ko cenšamies pateikt paši sev. Kaut kāds aizsardzības mehānisms - kad mums ir ļoti sūdīgi un neviens nespēj palīdzēt, mēs citiem sakām lietas, kuras paši gribam, lai saka mums. Vai tādas, kuras mums varētu palīdzēt. Kaut kāds iekšējais glābšanas riņķis, kuru cilvēka sirdsgaisma izmet, kad ir riktīgi dimbā.
Jāvāra daudz tējas un jādodas asistēt, ha.
96 plays
Un vai gan mani var vainot par to, ka esmu radusi dzīvot pasakā?
Come on, ir bijis tik nežēlīgi daudz tiešām skaistu brīžu, piemēram, man ir veltīts SweetChildO'Mine atskaņojums Vērmanes dārzā. Nu vai nav jauki?
Un vēl miljons, miljons, miljons, miljons.
Vienmēr mulsina izjūta, ka gribas tos mirkļus iegrāmatot un noķert. Un tajā pašā laikā šķiet, ka tā darīt nedrīkst. Nevar saprast, kā, pie velna, īsti ir.
siltum, siltum, siltum, siltum, nāc pie manis ātrrrrāk
Un tajā pašā laikā, hm, esmu pietiekami sevi grožojusi un cīnījusies, peldējusi pret straumi. Un tikai tagad lēnām pielec, cik tas ir bijis nogurdinoši. Un cik dziļi manī bija pārliecība, ka tā var un vajag. Ka vajag sevi līdz ar zemi noslaucīt tajā visā. Kaut kā.. upurēties? Un tad būs labi.
07:02 pm
Pirmkārt, šodien redzēju, kā aplaupa auto.
Otrkārt, pa ceļam mājup aizstaigāju līdz bibliotēkai, lai pusstundu pirms slēgšanas atdotu grāmatu, bet, kad nonācu tur, izrādījās, ka šodien Spodrības diena. Ak, Spodrība. Nu labi.
Tad vēl par to, kā ir būt kameras otrā pusē - ļoti interesanti. Just, ka cilvēku skatieni meklē tevī (ne kā ierasts - kaut ko dziļu, cenšas nolasīt tavas domas, sekot tavam stāstījumam vai vēl kā) ēnas, gaismas un leņķus. Sajust tos skatienus kā skatienus uz objektu. Jušana, it kā es būtu neredzama. Jo neviens pat nemana, ko es domāju - ir aizrāvušies, plānojot softboksus un visu to pārējo. Un neredz. Tas ir tiešām kā būt neredzamam - just, kā pa ķermeni klīst skatieni, bet tie nemeklē/nemana tevī jēgu, tie meklē tikai uzskates materiālu. Tāda man jauna interesanta pieredze vakar bija.
07:06 pm
ikdienas darbos prātā fonā klīst prātojums par naktīm, kad svece deg, līdz to nomaina rīta gaisma
un acis sastop skrejceļu
skan mierīga, ieaijājoša mūzika
un plaukstu locītavu simfonija
11:06 pm
Muļķības sajauc galvu, sadusmo prātu. Un tā aizbēg no prāta prom tas, ko gribēju vēl pierakstīt pie viena no iepriekšējiem ierakstiem. Sīkums, bet patīkami. Nieks, bet būtiski, nolādēts.
Gr.
Gulēt un.. Tad kaut kādu.. četru dienu maratons? Uh.
Forši jau tā - daudz kas notiek apkārt, visu laiku kaut kur jāskrien, kaut kas jādara. Nav ne vainas tam. Tikai tas nozīmē, ka sanāk arī vairāk saskarties ar cilvēkiem. (un tas nozīmē, ka sanāk arī vairāk slēptu dusmu un mazu aizkaitinājumiņu, kuri beigās saveļas bumbā un aizrullē no prāta prom to, ko visvairāk negribas laist prom)
Un šī visa maratona sakarā (vairāk vai mazāk maratonīga izjūta man būs, šķiet, vismaz līdz dzimšanas dienai) - es baigi labi spēju iztēloties, kādas būs (varētu būt) marta beigas. Un aprīlis. Emocionālā ziņā.
Man ne visai patīk tas, ko iztēlojos. Jo zinu, kāda būs apkārtējā vide, atkal vides maiņa, nogurdinājums, vainas izjūta, aizkaitinājums par neko uz visiem un ai.
Labi. Viss. Metu pie miera šito bezjēdzīgo ranting. Miegs, miers, bērziņš.