Viens sapnis šausmīgāks par otru. Pilns ar sliktām ziņām. Bet beigu beigās atdevos par līdzzinātāju savam mīļotajam, kurš bija nodedzinājis kaimiņu māju. Tāda vienošanās pat visgrūtākajā. Aih. Briesmīga nakts, kā jau ierasts.
Āāāāh, cik man ir vienalga. Un tas rada vienīgi bailes un šausmīgu žēlumu. Un roka pastiepjas pēc.. nezinu, vienalga kā. Es izkritīšu no budžeta. Bļin.
Kāpēc ir tā, ka dzīve ir tikai tas, ka pastāvīgi ir jāizvēlas nesāpināt citus, jākrauj viss smagums uz saviem pleciem un mūžīgi sevi jālauž, lai tikai nesāpinātu citus? Es esmu tik nogurusi no atbildības un visa pārējā.
Sen nebiju raudājusi vispār. Vēl senāk nebiju raudājusi tik ilgi.
Un. Nekad nepietiek ar mīlestību. Kāpēc. Nepietiek. Kā jau Ieva teica.