| 17. Septembris 2003 |
| ... es izslēdzu televizoru ... un visu pārējo savā dzīvē | 09:17 |
|---|
|
Es priecīgs trīsēju. Jau vakarā likās, ka būs interesanta nakts. To pašu man novēlēja arī mana bijusī. Ar nepacietību gaidīju šo vakaru. Ritēja piektā manas jaunās dzīves nakts. Tikai vai jau piektā? Kāds bija sanervozējies. Sapinkšķējies. Es jutu vētras sākumu. Bet varbūt arī nē. Tas varēja būt beigu sākums.
Pirms nepilnas nedēļas man likās, ka pasaulē attālums līdz laimei ir tik mazs - vajag tikai gribēt. Un šonakt tas viss sabruka. Pēc dažu minūšu asarainas sarunas es paliku viens. Atkal pilnīgi viens. Ai nē, man vēl ir rupucis un temporary kaķis. Kaķis mani mēģināja mierināt, rupucim gan viss pofig.
Patiesībā arī man gribējās izraudāties. Bet es nevarēju. 1:15 mana skaistā dzīvē beidzās. Cik saprotu, neatgriezeniski. Televizorā spēlēja kāda populāra krievu meiteņu grupa. Es truli blenzu griestos. Mani neviens nemīl un netaisās to darīt. Es neesmu īstais. Es esmu tikai tā, garāmejot. Vēl vienu brīdi man likās, ka tomēr tas ir murgs un viss būs. Es pieskāros viņai. Viņa neatsaucās.
Es izslēdzu televizoru. Viss bija beidzies. Es visu sapratu. Žēl, ka veči neraud. Varbūt tas būtu palīdzējis. Laikam taisnība vien ir - kas viegli nāk, tas viegli aiziet. Vienā dienā nokārtotas attiecības nevar būt ilgstošas. Man ir žēl, jo kā mazs bērns, kas vēlas sev jaunu rotaļlietu, biju sacerējies. Kādu brīdi pat biju mānijis sevi, ka esmu iemīlējies.
Cik daudz ir zudis. Mana dzīve ir iztukšojusies. It kā jau viens cilvēks nav visa pasaule, bet tomēr. Rotaļlieta ir prom. Prom ir arī viss, kas bija. Arī zobubirste. Tas visu izsaka. Adeu, jaukās Siguldas noskaņas, adeu, nakts jūras malā... Šķiet, manos 33 gados jau nevajadzēja tā - tik stulbi kļūdīties. Bet vai kļūdījos es? Varbūt nē. Varbūt viņa? Vai tam ir nozīme?
Es esmu brīvs! Brīvs un muļķis. Brīvais muļķis. |
| Vai dzīve ir neatgriezeniska? | 09:37 |
|---|
|
Šo jautājumu esmu sev uzdevis diezgan bieži. Un īstu atbildi tā arī neesmu atradis. Lielākā daļa - jā. Bet ir lietas, kuras nav atgriezeniskas. Vismaz man tā liekas. Šobrīd tas ir aktuāli. Naktī man bija daudz laika pārdomāt dzīvi. Savu dzīvi. Vai man ir sava dzīve? Šķiet, lielāko daļu esmu bijis kādai blakus. Bez sava es. Un pēc tam to visu sagrāvis. Sakapājis sīkos gabaliņos.
Man logā spīd saules atspīdums. Dzīve mostas. Debesis ir zilas. Tas nenomierina.
Tagad ir jāsāk domāt, vai viss ir zudis un ... kāpēc. Vai es spētu mainīt visu tā, lai atgrieztos kaut daļa no tā jaukā, ko savā Jēzus vecumā esmu piedzīvojis? Un kas man būtu jādara? Nezinu. Vai otra cilvēka sekss ar citu var būt piedodams un pieņemams. Vai es varētu pieņemt, ka manas [sievietes] krūtis, rokas un kājas ir tikušas glāstītas ar cita vīrieša rokām? Šobrīd liekas, ka es nevarētu. Tas viss ir piederējis citam. Fui. Bet varbūt esmu pārāk absolūts?
Šodien ir liela diena. Lielā trešdiena, ar kuru sākas principiāli cita dzīve. Dzīve bez neviena. Vai kaut kas ir atgriezenisks? No kā tas ir atkarīgs? Es tiešām nezinu.
Es gribu dzīvot, es gribu visu ...
Es tevi nevēlos, bet gribu!
Tavas krūtis, smaidu un acu zibu.
Emocijas aprimst - sākas darba diena. Uz darbu - marš! Atkal portālā [iauto] ziņu vēl nav. Man taču ir citas problēmas. Labi, labi - dodos strādāt.
Tā arī uz galveno jautājumu atbildi neesmu saņēmis [izdomājis]. |
|
Izrādās, ka ne es viens pārdzīvoju. Arī citiem cilvēkiem ir grūti. Katram jau šķiet, ka viņa sāpe ir vislielākā. Iedzēru balzāmu - manas brokastis. Tagad atkal sāku domāt. Pasaule ir nepareiza - tā liek mums ciest pat tad, kad tas nevienam nav nepieciešams. Es sākšu lūgties? Varbūt. Sākšu saukt atpakaļ? Vai tas ir pareizi? Nezinu.
Es tomēr saukšu... Vai atsauksies? |
|
Nekad nebiju domājis, ka sieviete man kaut ko tik ļoti nozīmēs. Un izrādās, ka nozīmēja. Un ļoooti daudz. Vai vēl kādam tā var būt? Šķiet, ka tikai man. Es m**** šo sievieti. Hmmm. Neciešu vārdu mīlestība. Gan jau - varbūt kādreiz pieradīšu.
Es jūtos kā neveiksminieks. Liels neveiksminieks. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |