hei, draudziņ!
paskaties atpakaļ uz laiku un zini, ka Tavs! jā! un iedomājies to visu lērumu, kas būtu izstāstāms par visām šīm dienām, visām Tavām dienām, Taviem darbiem, draugiem un zvēriem un par visu, visu...
...
neviens neteiks, ka par daudz.
un nav jau ar! ir tikai mazliet (gribas teikt skumji, bet ..) prieks. prieks jau par to, ka ir. ja nebūtu, ko tad. bet ir. un būs un būs vēl, vēl...
bet runa jau nav skaitā, tā ir kvalitātē
un par to jau viss šis stāsts
dzīvoju, dzīvoju un vienā brīdī sapratu, ka esmu ... pazaudējusies. pazaudējusi sevi.
un šobrīd pat liekas, ka vieglāk būtu veidoties no jauna, nevis meklēt. un zini kāpēc? tīri jaunas kvalitātes celšanas vārdā. jo kas pazaudēts, tātad nebija pietiekami stiprs.
un ko nu?
vienā dienā jāpieceļas un jāzin, kā dzīvot?
bet es tak jau zinu
ir tikai jāgulsnējas uz saviem stiprinājumiem, no savāktajiem kociņiem mežā jātaisa trepes un tikai uz augšu, uz augšu vien.
un savs kino jāvērš par dzīvi, par mirkli, kas paildzināts par visu dzīvi
ir labāk?
jā
paldies Tev
Tava