Piektdiena, 29. Sep 2006, 22:36
realitaate skiet mazliet sarezgiita un neizprotama(dazreiz)

ir tik daudz dazaadu domu un viedoklu,ir tik daudz uzskatu un pienjeemumu.kam ticet un vai vispar ticet?mani peedeja laikaa pratina dazaadi jautajumi par to,kaa dziivot un ko iisti pienjem par sawu.ir tik drausmiigi daudz wariantu,bet vai tas noziimee,ka arii atrisinaajumu ir daudz?vai varbuut celjs lidz kadam nopietnaam parmainjam katram ir savadaks?kaa man gribeetos skaistu milasstastu no skaistam filmaam,kaa gribetos man maju no ideaalaam skatu kartinjam un vee un vel..jaa,gribetos.bet griba ir ierobezota sajaa reaalajaa pasaulee.dazbriid man skiet,ka arii es ar sawu pratu izdomaaju,kadas lietas te gribu un kadas lietas te negribu rakstiit un isteniibaa tas ir tik mulkiigi,jo visadi nejaadziigi steriotipi(piem nestaigat pa ielu atmuguriski)pastav vairs ne tikai sabiedriibaa, bet jau manaa iekseejaa pasaulee,manaa prataa un domaas.ja es kadu vel miilu,tad kadel kluset,kadel man to nepasacit..ja,es miilu.milu LJOTI tik ljoti,ka daszreiz vareetu darit gandriiz visu,lai tas otrs to patiesam sadzirdeetu sawaa sirdii un atsauktos tam..es wareetu nakts viduu uzmeklet vinju un kaut uz vienu sekundi ieskatiities vinja skaistajas aciis.kaut uzsmaiditt vinjam.bet kads man sacija,ka esmu nokavaeejusi so laiku,so laiku vinju milet.esmu nokaveejusi to laiku,kad visss buutu savadak.kurs to taa ir izleemis,ka laiks ir nokaveets?man skiet,ka vienkaarsi newis laiks ir nokavets,bet cilveeks pats ir izleemis,pats nospraudis robezas un ierobezojis laiku.esmu vienkarsi TAGAD zaudejusi,bet vai tad taa ir manas dzives pedeja ciinja.. bet nevienmeer pedejie ir pedejie,tie var parverstie arii par pirmajiem.ir laikam jamacas dzivot(orginali,nea?:)).
un tad veel es domaaju par to,kadel cilveeki izvelas skriet dazadaaas sienaas,dauzit,sist sewi un izvelas,lai vinjus rupji sakot izvaro,sazaaljo un piesmej..kads man saciiis,ka cilveeki nu gan siis lietas neizvelas..fiziski nee,tam es piekriitu,bet gariigi man skiet,ka mees pasi sewi totaali padaram par invaliidiem un kropljiem,istenibaa pat veel trakaak,mees arii nogalinam pasi sewi un domaajam,ka veel speejam dzivot,kad dweseles un praaats ir miris .cik milkiigi un skumji.bet taa vietaa,lai skumtu, miljoniem cilveeku smaida viltotus smaidus un runaa neiistas,istudetas runas.kaa dzivi mironji vinji eksistee un cer,ka kads vinjus patiesi pienjems..un reaali vinji atkal srien ar savu galvu kadaa biezaa muurii..izeja nav muros,bet briiviibaa. atliek pameklet muura beigas un tur bazt savu galvu.arpus sapem.kur?hm..jogaa,drogaa vai kadaa citaa drankjii..varbuut vodkaa..zini-man skiet,ka nee.un pat zinu,ka noteikti nee.ONE WAY.nu nav tas kruti,stastiit,cik daudz izvarota ir Tawa dvesele un cik biezi esi piemetis savu kermeni ar visadam drazam.tas tiesam nav WOW.tas vienk sucks..un es to zinu drosi.visaa tajaa esmu vilusies.
vilties waru muuzigi ilgi,varu vilties cilveekos par vinju uzvediibas normaam,par vinju riiciibu,un geerbsanas stilu vai par nepareiziem vardiem.pat gimene var mani parsteigt un piemaanit.draugi taa pat.bet Diews nekad.tas ir jaaatceras,jaiegaumee un japatur prataa..sirdiii un dweeselee.protams,ir gruuti,ir vieglaak atcereties,ko maca matemaatikaa vai kimijaa,nekaa atcereties to,ka Vinjs nepievilj.ne tikai mani vai Tewi,bet visus,kas uzticas.un Tew tas ir jaaatgadina citiem..un visvairak sew pasam.eliin,atceries to un tici tam.
Garastāvoklis:: thankful
Mūzika: silence
 ir doma | 4 raksta

Sestdiena, 30. Sep 2006, 08:58
[info]pigoznis

Ne viss ko redzam melnu ir mels un ko baltu ir balts... Dievs nav bezkrasains, tad tas butu baigi skumji, bet nu dod mums krasainibu, ka mes apjukam, jo nesaprotam ka tas var but, ka ir tik skaistas un neparastas krasas.... Dievs ir unikals, tadel jautat vinam pasam par visam ficam, kas notiekas.... Dievam piemit daudz ipasibu, jo Vins ir unikals, Vins spej samilot, iepriecinat, apdavinat, sarat, parmacit, nu tas tik tapec viss notiek, lai mus spodrinatu un skeltu musu asas skautnes.... :0

Sorit izlasiju stastinnu, nu baigi labais! :) skat tu ar --->

Ritenis
Sākumā Dievs man likās kā novērotājs, kā tiesnesis, kas patur prātā visus manus sliktos darbus. Tā Dievs pēc manas nāves zinātu, ko esmu pelnījis - debesis vai elli. Manā izpratnē Viņš bija kaut kas abstrakts.
Bet pēc kāda laika, kad es Dievu biju iepazinis labāk, man dzīve atgādināja braukšanu ar divvietīgu velosipēdu, un es ievēroju, ka Dievs sēž man aizmugurē un palīdz man mīt pedāļus.
Es nezinu, kad īsti Viņš ierosināja apmainīties vietām, taču kopš tā brīža mana dzīve ir kļuvusi pavisam citāda... Dzīve kopā ar Dievu ir kļuvusi daudz aizraujošāka.
Kad es atrados pie stūres, tad zināju, kurp braucu. Tas bija diezgan garlaicīgi, toties prognozējami. Tas vienlaikus bija īsākais attālums starp diviem punktiem.
Bet, kad vadību pārņēma Viņš, tad divritenis devās pa Viņam vien zināmām burvīgām taciņām, augšup kalnā, pa akmeņainiem ceļiem galvu reibinošā ātrumā man tikai atlika turēt līdzi! Pat ja tas likās ārprāts, Viņš tikai uzsauca:
- Min pedāļus, min pedāļus!
Es raizējos un nervozēdams vaicāju:
- Kurp tu mani ved?
Viņš tikai pasmējās. Un es atklāju, ka esmu sācis uzticēties Viņam. Drīz vien es biju aizmirsis savu garlaicīgo dzīvi un laidos piedzīvojumā. Kad es iesaucos: «Man bail!» - viņš paliecās atpakaļ un papliķēja manu roku.
Viņš mani aizveda pie cilvēkiem, kam bija dāvanas, kas man vajadzīgas, - dziedināšanas un prieka dāvanas. Viņi tās deva, lai es ņemtu līdzi savā braucienā. Mūsu braucienā - Dieva un manējā.
Un mēs atkal devāmies ceļā. Viņš sacīja:
- Dāvini iegūtās mantas citiem, tās tev ir liekas, no tām rodas lieks smagums.
Es tā arī izdarīju- atdevu tās sastaptajiem cilvēkiem un atklāju, ka dodot es pats tās saņemu atkal, tikai tagad nasta vairs nebija tik smaga.
Sākumā es Viņam neuzticējos, negribēju ļaut vadīt manu dzīvi. Man likās, ka Viņš to salaidīs grīstē. Taču Viņš zināja velosipēda noslēpumus, zināja, kā izbraukt asos pagriezienus, kā atrast līdzenu vietu braukšanai starp asšķautņainajiem akmeņiem, kā lidojumā saīsināt biedējošos ceļa posmus.
Un es mācos ciest klusu un mīt pedāļus, kopā ar savu nemainīgo ceļabiedru, braucot pa visdīvainākajām vietām, un man sāk iepatikties skats, kas paveras visapkārt, un spirdzinošais vējiņš, kas sitas sejā.
Un, kad man liekas, ka es vairs to nespēju, Viņš tikai pasmaida un saka:
- Min pedāļus...
Atbildēt

Sestdiena, 30. Sep 2006, 09:33
[info]ruuuta

ak
Atbildēt

Sestdiena, 30. Sep 2006, 09:55
[info]martonella

Nekas nav nokavēts. Viss var tapt pārvērsts Dieva spēkā un patiesā paļāvībā uz Viņu.
Bet tas nu ir fakts, ka cilvēki paši izdomā visādas muļķības un paši sev rada problēmas, kur to nemaz nav.
Ījaba grāmatā stāv rakstīts: "Cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu." [Īj.5:7]
Atbildēt

Sestdiena, 30. Sep 2006, 10:22
[info]dat

atklātība ir steriotipu iznīcināšana un būšana tādam kāds esi, netēlojot.
Man liels prieks par atklātiem cilvēkiem :)
Atbildēt