elfa

11/14/08 01:44 pm
Man šodien bija pirmā nodarbība jauno vecāku skolā. Kā jau pirmajā nodarbībā, bija neliels ievads, ko mēs vispār šajos kursos darīsim,, tika ņemtas vērā arī mūsu vēlmes, par ko mēs gribētu parunāties šajos kursos. Vispār, vairāk izskatījās pēc tādas mājīgas kopā pasēdēšanas nekā nodarbībām ar kafiju/tēju un cepumiem. Mūsu nebija daudz, toties visas sievietes atnāca kopā ar saviem vīriem. Protams, arī es biju ar savējo, jo viņš tak grib būt kopā ar mani dzemdībās, tad lai vismaz zina uz ko parakstās :) Sākām ar nelielu ievadu dzemdību priekšvēstnešos un kad vispār būtu laiks doties uz slimnīcu (ar kādām pazīmēm). Tā kā visas dzemdēsim vienā un tajā pašā slimnīcā, tad mums apskaidroja kā tur vislabāk nokļūt jebkurā diennakts laikā, kur noparkot mašīnu un kur griezties. Pa visu arī pastāstīja pāris smieklīgus atgadījumus, lai atmosfēra nebūtu tik saspringta. Piemēram, viņai (tai vecmātei, kura vadīja nodarbību) praksē bija gadījums, kad sieviete uz dzemdībām atbrauca ar riteni!!! Viss personāls bija šokā par to, uz ko dzemdētāja teica: kas tur, aiz stūra vien esot o.O Mums tika, protams, ne tikai stāstīts, bet arī rādītas bildes un dažādi uzskatāmie materiāli (piemēram, adatas no epidurālās anestēzijas... brrr...) Es biju no tām, kuru interesēja vingrinājumi uz tās lielās bumbas. Vingrinājumus apsolīja parādīt citā nodarbībā, kad ies par to runa, taču to bumbu izvilka un ļāva uz tās pasēdēt un iemēģināt. Tā kā iepriekš biju jau pailgi nosēdējusi krēslā, mugura jau paspēja notirpt pluss mazā baaaigi dauzījās, tad apsēsties uz tās bumbas bija ļoti patīkams atvieglojums. Tiešām. Palēkāju nedaudz uz tās un nemaz kāpt nost negribējās. Tas vēl vairāk nostiprināja manu pārliecību, ka nākamnedēļ tā bumba ir noteikti jāiegādājas! Bija arī paviršs ieskats dzemdību atsāpināšanos veidos (paviršs tāpēc, ka vairāk par to stāstīs nākamajā nodarbībā). Apsolīja vienu nodarbību veltītu vairāk jau mūsu vīriem, kā viņi varētu palīdzēt mums dzemdību laikā. Tjip parādīs kā pareizi masēt grūtnieci, kā pareizi balstīt un kādas pozas varētu piedāvāt. Nobeigumā sekoja īsa (ap 10min) ūdensdzemdību filma... Uzreiz jāpasaka, ka neko traku nerādīja, viss skaisti un rožaini, neko pārāk smalki un detalizēti. Taču, kauns atzīties, bet man ar to pietika. Man palika slikti un vīram nācās izvest mani no telpas paelpot svaigu gaisu. Man patiesi trūka gaisa, griezās galva un bija tumšs gar acīm, domāju, ka viss - ģībšu. Tiešām kauns atcerēties tagad. Mājās man atgadījās īsa, bet iespadīga histērija, pēc kura palika jūtami labāk. Es tā i zināju, ka sastresošos, kad sākšu domāt par dzemdībām, tāpēc visu šo laiku līdz šim tām domām biju atmetusi ar roku un nemaz nedomāju. Taču tagad zinu, ka vīrs varētu būt man ļoti labs balsts un, kā viņš pats vēlāk teica, tās nodarbības arī viņam ir noderīgas. Tagad es it kā nomierinājos un domāju labas domas: man nekas slikts nevar notikt, esmu jauna un veselīga sieviete. Dzemdēšu kā kaķene, vai ne? Ufff....
Current Mood: scared
0 comments Leave a comment