es nezinu, kur palika manas skaistās domas. vismaz tās, ko uzskatīju par tādām. pēdējā laikā to vietā skan vējš zaros, skaļš tukšums, runas un grab domas par to, ka beidzot kaut kas jēdzīgs jāpalasa. vēl nesen māsa mani nosauca par pieaugušu un garlaicīgu. jutos skumji. galvu aizpilda tukšumi, ne jautrības. bet tie ir diezgan laimīgi tukšumi. un, protams, mana mīlestība. vai viņš ir laimīgs? šodien gribēju prasīt, bet tā arī nesanāca.