šodien Dī bija ciemos. vienkārši labi. man tā pietrūka parastas pasēdēšanas ar tēju un cepumiem. tēja un cepumi, protams, nav obligāti. un tā es domāju, domāju un daudz ko izdomāju. to, ka nezinu, kur būšu pēc 2 gadiem, to, ka vairs nesaprotu, vai studēju īsto (it kā jā, bet tajā pašā laikā arī nē. lieliski, nudien.), to, ka daru pareizi vairāk pievērsdamās tuvajiem un draugiem, maliņā noliekot mācības, jo tas nav pats svarīgākais. tā kā māsa uzdāvāja ūdens kristālu noslēpumu grāmatu, tad arvien biežāk aizdomājos, vai dzīvoju saskaņā ar savu iekšējo hā divi o. secinu, ka tagad ir vairāk saskaņas ar sevi, kā bija laiciņu atpakaļ. vai nu uz mani iedarbojas kaut kāda jokaina psiholoģija, vai tā vienkārši ir. paļaujos uz otro :> nu, jā. viss šis domu, sajūtu svarīgums atnācis kā kluss fons pēc traģiskā notikuma. joprojām tukšuma sajūta, rutīna, protams, to mazina, bet ---. sev klusi stāstu, ka viņa noteikti ir mākoņos, skaidrās dienās - vējā un lapās, bet ziemā - krītošā sniegā būs. tā ir vieglāk iedomāties, ka tepat vien ir. hmmm. jau kādu nedēļu pirms miega uzskaitu visus paldies pagājušajai dienai. vismaz sajūta, ka ir bijis arī labais. sanāk daudz.
es Viņam gribu skaļi pateikt, cik ļoti mīlu. Viņš sen nav teicis, zinu, ka mīl, bet tik ļoti gribētos to dzirdēt. vismaz tad man rastos pārliecība par sevi, par mums - jau ir sen. par daudz aizsapņojos. iešu prom un gulēt.