Miša. 36. saprot latviski, bet nerunā, jo piemirsies, kā. nu, jā. braucu uz mājām-mājām pirms nedēļas gandrīz tukšā autobusā. pēc divu stundu ceļa, kāds baksta man plecu no aizmugures. paaagriežos. un tur viņš ir. tas Miša. saka, ka esot dikti garlaicīgi un gribot parunāt, jo ceļš tāls un bla bla. no viņa nes pēc alkohola. piekrītu parunāt. mana krievu sarunvaloda ir ierūsējusi. pūlos atcerēties locījumus, bet viņš liek runāt latviski. nopūšos, kaut ko nomurminu. tā viņš sāk savu stāstu. redz, brauc uz dzimto pilsētu pie vecākiem. pie cilvēkiem, kurus viņš mīl un kuri viņu. neesot redzējis gadu, divus, neatceros. strādājis ārzemēs, abhāzijā. par celtnieku. stāsta, cik tur kruta daba, kādi kalni, jūra. saka, ka Latvijas daba esot nekas, es saku, ka pilnīgākās muļķības. bet viņš tik un tā paliek pie sava. runā, ka mīlot Latviju un jūtoties piederīgs tai, bet es tik un tā nenoticēju. protams, izvērsās diskusija par tēmu latvieši vs. krievi. pukojos par krievu viedokli šajā ziņā, paliku pie savējā. pēc tam iestājās pauze. viņš solīja iedzert. atbildēju, ka nedzeru. tad par smēķiem, tos arī nelietoju. un tad sākās sarunas episkākā daļa. šis stāsta, ka viņa sapņu zeme ir Jamaika. ka zāli viņš pīpējot no cik tur gadu vecuma, ka gribējis arī pirms brauciena nopirkt, bet ierastā vieta bijusi ciet. viņam bijusi draudzene, gadus astoņus. bija, jo viņš redz samaitājis viņu. sākusi lietot heroīnu, jo viņš arī lietojis. tāpēc Mišu padzinuši no kaut kāda kruta darba. strādājis par dizaineri, nočakarējis lielu projektu. stāstīja, kā draudzenes brālis esot viņam draudējis ar pistoli tieši pierē. un es tik klausos un domāju - sasodīts, sasodīts. darbu te vairs nevarējis savā jomā atrast, tāpēc gājis par celtnieku. vēl viņš ir bijis sodīts par narkotiku glabāšanu un gatavošanu ar cik tur stundām piespiedu darba. laikam simt astoņdesmit. un es atkal domāju - sasodīts, sasodīts. viņa māsa esot skolotāja, kurajā tur gadā ieguvusi labākās skolotājas balvu. dikti mērķtiecīga un tā. pašam esot pašvaki ar angļu valodu. māte esot mācību pārzine, bet pats skolā esot bijis nekārtību cēlājs. normāli. un tad šis prasa, ko es mācos. saku, kā ķīmiju un stuff. šis tā - oo. prasa šo un to, bet pa laikam iemet kaut ko tādu, kā - a tu vari uztaisīt kaut kādu vielu, ja zini tās formula. es tā - ēēē, nuu, jā, iespējams. viņš - tas tak nav pārāk sarežģīti, pats kko esot meistarojis. es tā - ēee. tad viņš turpina - tad jau tev darbs vienmēr būs, vismaz tādā jomā. es - studentus parasti pieķer un apcietina par narkotiku taisīšanu. viņš neko. un tad es pie sevis domāju - ak, dievs, ak, Dievs, viņš tagad mani atradīs un liks taisīt narkotikas pret pašas gribu. šausma, šausma, šausma. un tā es tur sēžu un stresoju mazliet, apsveru, kādus pašaizsardzības līdzekļus iegādāties un tā. bet par laimi tuvojas mana pietura. viņš man savēlēja laimes dzīvē, teica, lai sargājot mīlestību. saskumjojās, jo pats tagad esot sapratis, ka nav ar ko dalīties priekos, tukšums. buss iebrauca pilsētā, pateicu fiksu čau, tad ātri izmetos no autiņa un tipināju mājās. episki. ja pazūdu, tad, iespējams, esmu pagrīdē, sintezējot kkādas huiņas.