jūtos draņķīgi. vairs nezinu, ko mēģinu sev iestāstīt. neko. pārāk daudz apstāšanos, par maz laika, lai visu paspētu. vēl tā doma, kas ar mani būs tālāk, neatvieglo saņemšanos visu izdarīt laikā. es nezinu, kur palikusi tā es, kas visu vnm paspēja un bija tik centīga. kauns. nožēla. apnikums. atpūtu? interesanti, no kā gan. no nopūtām un smagām domām. tik ļoti pietrūkst kāda, kas pateiktu, ka visam, ko daru ir kaut kāda jēga, ka padodas, ka sanāk, ka būs. man laikam vajag darbu. lai būtu normāls dienas aizpildījums. un būtu jāceļas, jābrauc, jāgatavojas. obligāti kaut kas jādara. kļūstu vāja, sevi piespiest nevaru. pat sūda cv un motivācijas vēstuli nerakstu jau mēnesi. laikam kamēr gulēju mani samainīja pret citu. un visa šitā neziņa un pelēkās domas dara mani skumju, viegli aizkaitināmu. tā nodaru pāri mīļajam un sev. nē, nekādas čikstēšanas. pa šo mēnesi smagi strādājot un pacenšoties, es visu, visu izdarīšu. savādāk var galīgi sajukt.
aidā iekš visām ķīmijām.