Ko lai dara, ja nevar sevi piespiest? :s Uz mācīšanos. Un vispār viss jau ir vairāk vai mazāk apnicis. Vēl man gribas kaut ko, tikai nezinu, ko. Gulēt nē, no tā man šodien kļuva slikti. Jā, no gulēšanas pa dienas vidu. kaut kāda pohaina sajūta bija, teorētiski bez iemesla. Sēžu un skatos uz savu roku, gredzena vieta jau iesauļojusies. Trakums. Saule mīl mani. Vēl man patīk, ka vakars aiz loga ir tik mierīgs, bet Džei ārā tā arī neizgāja [nūgisks_smaidiņš] It kā patīk iet vienai, bet es kļūstu vāja. Nepatīk. Gluži kā sajūta bez Viņa. Un domāju, kā varēs vasaru pārziemot. Būs vasara ar nelielu killing me inside sajūtu. Mhh. Šodien, atceroties frāzi, i' ve always been an introver, but i'm still breathing, sapratu, ka tas neredzamais rāmis rezi mani salauzīs. Un pāri nepaliks nekas. Nē, paliks gan. Putekļi, kas uz tā rāmja krājušies. Bet tā jau ir cita dziesma... Muzīk, pagaidām klusi kaifoju pie K.Kazāka, vēl meklēju kaut ko jaunu, bet vecās dziesmas audzē rāmjus, jo dziesmās tik daudz kas ir paslpēts, bet tajās arī var slēpties un sapņot. Un vēl es esmu diezgan liels nekas. Tas nav domāts kā sevis noniecināšana, tas ir tā vienkārši, jo kas gan mēs visi esam. Nekas, smuks nekas uz šitās bumbas. Ziepju burbuļi arī mazas bumbiņas. Vakar pūtām daudz. Smaržīgi arī, zemeņu vai banānu, īsti nezinu. Riktīgi kruti, depo pagrabs un smaržojoši ziepjuki apkārt. Un ja iepūš cigarešu dūmus iekšā, sanāk dūmu lodes. Piedurot pirkstu, paukš. Es gibētu iet pa tramvaja sliedēm no pieturas līdz pieturai naktī. Es gribētu kādu nedēļu būt arī tramvaja vadītājs. Vēl gribētu mūžīgu pieneņu pļavu, kur drīktētu iet tie, kas jūtas kā bērni, pārējiem pienenes nesaprast. Vēl varētu apceļot Indiju, Taizemi vai Īslandi. Daudz gribēšanu, sapņi vnm lido tālāk par mums, varbūt arī ar to pietiek, ja pats nekur nevar tikt. Nē, var. Var, var, var, var. (: