nepatīk, ka mani visos sociālajos tīklos zvejo kursabiedri un bijušies skolas biedri. dažreiz uznāk kāda maza, īsa sāpīte, ko gribētos uzklabināt, bet vēl padomās, ka esmu galīgā čīkstule un nevarone. jo gadās diezgan bieži, turklāt par tiem pašiem dārgajiem biedriem vien. nebūtu smalki. arī kodētajā pasaulē mani sagaida robežas un darbību apdomāšana. fuuuu. fuuuu. protams, viņu dzīves arī nav tādas, kā viņi apraksta, bet tas ideālo tēls kaut kā sāk apnikt. jo vairums neko bez smaidiņa teikuma beigās neraksta. kāda jēga dalīties tikai ar daļu sevis, ja nedalies pilnībā? zūd jēga. vismaz man.