vakardiena bija diezgan šausmīga. kolokvijā pie savas darba vadītājas, protams, izgāzos. aplis noslēdzās un pēkšņi neko neatcerējos. noteikti ielika trīs mīnusus. un es vēl gribēju atstāt labu iespaidu - redz, neesmu losīga lose, bet esmu gan. grr. man pat no J nav bail. un te...
šodien, protams, atkal kaut ko sajaucu. datubāzītē atradu nevis imidazolona, bet imidazolidinona reakciju, nosūtīju J. tagad ik pa 15 minūtēm skatos e-pastu, vai nebūs atbildējusi. bet viņa noteikti pamanīs, ka nav dubultsaites, atkal būs komentārs par nejēgšanu un rīt jābrauc labot. nu, vēl jau naivi ceru, ka nepamanīs, bet tādi guru taču nekļūdās.
vakardiena bija arī nedaudz jauka. svētki kā nekā. retais kursabiedrs atcerējās. protams, kurš gan atceras elektroliizi. A uzdāvāja vienu no tām nozīmītēm visforšākā elektroliize. par to dikti sapriecājos. nezinu, kāpēc viņa ar mani komunicē. varbūt tiešuma dēļ. hvz. lai diena būtu jaukāka, nolēmu aiziet apēst kādu kūku. gāju uz mc cafe. bijām tādā arī Tallinā. tātad ņemu to pašu ābolu kūciņu, lai salīdzinātu. mani apkalpo kāds Viktors. to kūciņu jāuzsilda, jāuzliek putukrējums un vēl kaut kādu krēmiņu zigzags uz šķīvja jāuzzīmē. gaidu, gaidu, jo šis ir slow food. puika čakarējas, čakarējas kaut ko. nesanāk dabūt ārā krēmu no pudeles laikam. blakus pārdevēja saka, lai nevīstās un dod man, bet viņš nē. pārlika kūciņu uz cita šķīvīša, atkārtoja darbības un es tomēr saņēmu tādu kūku kā pienākas. paldies viņam par to. pilnīgi, vai zināja, ka vēl kaut ko neizdevušos es nepārdzīvošu. vēlāk vakarā ar A (citu A) bijām 100 baltu dvēseļu koncertā. šos nebiju tā īpaši pirms tam klausījusies. nu, bet jā, varēja just, ka ir šodien atnācām, pirms tam nedaudz pamēģinājām, tagad uzspēlēsim sajūtu.
šodienai pietiks.
.