brīvdienās laiks skrien pārāk ātri. jau vakars, bet nekas cēls nav izdarīts. lūk, tāpēc man nepatīk brīvdienas ;( jo brīvdienās bibliotēka ir ciet, nevar koncentrēties tikai uz mācīšanos. un tādos brīžos liekas, ka pazūd stabilitāte, ka tikai tukšs tukšums ir manī. tik, tik, tik ļoti nepatīk. un kad lai to visu paspēj izdarīt. zinu, ka jāizvēlas prioritāte, bet pagaidām viss šķiet svarīgs un ir jau arī. un tā nu es stāvu kaut kur visam pa vidu, bet sajūta tāda, ka neko neiemācies un nezini, nezini, nezini. visa ir daudz par daudz. kāpēc? laikam par mazo ģēniju man nekļūt... bet, ja neesi mazs ģēnijs, tad ir dikti grūti. sasodīts. vienlaicīgi gribas un negribas. meh. gribas kādu laiku nebūt, ierasties, kad būtu kārtībā un labiņi. nežēlīgā realitāte pārāk reāla. es vienmēr domāju, te, kā gan citi visu tā labi māk, bet es nē. tagad sēžu un domāju, kas man ir labi padevies jebkad. matemātika, vismaz agrāk likās, ka jā, tagad - nez, nez. ģeogrāfija - pusotru gadu nesekoju līdzi jaunumiem, arī vairs ne tik. dzejoļi - heh, tik sen nekas nav uzrakstīts, bet idejas vairs nelec prātā tik viegli kā agrāk.. arī atkrīt. tamborēšana, ēst gatavošana, nekā nedarīšana, pat krievu valoda. ak, skumji.