nē, nu, stulbi, protams. un kad gan ir gudri? arī nekad. nevaru izšķirties, vai esmu dikti miermīlīga vai tomēr sev kaut kādā nezināmi slēptā veidā arī nejauka? ja nokaitina, tad gan... nelaime tā, ka iepazīstoties, cilvēkus, uztveru tādus tikai un tikai labus, bez mīnusiem, bez asumiem. man turpinot izturēties tikpat labi kā sākumā galu galā visi tie "labie" pārvēršas ne tik labos. un es novēršos. tā novēršanās ir automātiska un diezgan neatgriežama. izveidojas kaut kāda barjera un tālāk vairs nekas nesanāk. sākumā jau nevar saprast, kas ir kas, bet beigās vnm tik labi redzams. un redzams ir tas, ka no tādiem es vienmēr esmu centusies izvairīties. ai... pieņemt un mainīties? mēs taču labi zinām, ka cilvēki nemainās (: un tagad no jauniem draugiem un paziņām es vairos. varbūt labāk ir bez tādiem draugiem. labāk vienai. vai arī tiks piemērots ilgs pārbaudes laiks. piemēram, pusgads vai gads. pa tādu periodu parasti viss noskaidrojas. varētu dzīvot arī četrās sienās un neko. vnk neko, svilpjot un tēju dzerot vadīt laiku.