te varētu tapt sirdi plosošs dienasgrāmatas ieraksts, ja es pacenstos citēt māsu, bet tad jau redzēs, kas te izvērtīsies.
viens. mani nokaitināja draudzenes diary ieraksts, kurā tika citēts kāds nelielu popularitāti ieguvis īsti pat nezinu, kas. doma tāda, ka tie, kas skatās eirovīzijas un citus šovus, kas augstākais ir izlasījuši davinčikodu, ir 90 procenti sabiedrības. absolūtas muļķības. labi zināms, ka cilvēki interesējas par daudz ko vairāk. un vispār ne visi ir radīti, lai lasītu smalku dzeju un lasītu domugraudiem bagātas rindas. nepatīk man dalīšana šitādās kastu sistēmās. un pārpublicējot ko tādu, manuprāt, cilvēks parāda, kāds ir. jo noteikti uzskata, ka nepieder tam vairākumam, bet tiem gudrajiem un viedajiem. drīzāk sanāk otrādi.
divi. vēl viena doma, sāpe, pārdoma. Tu saņemies un uzraksti vēstuli pa ilgiem laikiem. jo nevar saprast, kura no kuras baidās. nu, vismaz agrāk viņa man tā teica. saruna ok, čau čau, viss ok. bet tā vairs nav tā Ieva. nav un viss. vairs nesaprotu, ko viņa meklē un pēc, kā tiecas. īsāk - ko grib. izskatās, ka neko. vai arī - mans nesaprot.
trīs. runā, ka kaķi glaužas tikai pie labiem cilvēkiem. pūkainie auru meistari. notiek arī ar elektroliizi tā. pie labiem cilvēkiem līp klāt tikai labi cilvēki. arī elektroliizei ir tas pats. tātad ir divi secinājumi. pirmais - vidusskolā man nebija draugu, vismaz ne tādu, kam pilnībā uzticējos, varbūt arī viņu rīcība bija pie vainas. to pašu uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. tātad - viņi nebija labi, un tā jau arī ir. tikai tad to īsti nesapratu. otrais - studijās gan visi ir tādi jauki. +++
četri. šodien uzradās maza iedvesma un tapa ne tik mazs švīkājums. smuks, zilā rāmī pie sienas.