nekad nebūs tā, ka visu varēs dabūt. un tas ir stulbi. tik jau nu stulbi, ka liekas. lielas, ka nav tācu jēgas te dzīvoties. bet kad ir labi, ļoti, ļoti labi brīži, tad šķiet, ka jēga ir tikai to īsiņo zibšņu dēļ. dzīve no viena līdz otram, nezinot, cik ilgs būs starplaiks, ir absolūti mazliet mokoša. miegs gan izslēdz. tas arī, maita, ir mānīgs. redzot sapņos lielākās bailes vai nevēlamo, arī nekas sjuper-djuper nav. un kam to lai stāsta? papīra lapai...draugam jau ar tā nevar. varbūt var. kad esam kopā, vairāk klusējam tomēr.  es nezinu, ko gribu. sen zināms. ir daudz labāk, kad var arī kopā paklusēt, bet manas domas ir ātras un daudz vēstošas tikai tad, kad pirksti tveras pēc rakstāmā vai taustiņiem.

man tomēr ļoti patīk būt vienai dažreiz.

[beigas nerakstīšu, sliktas.]

visā pārliecībā smaržoju pēc augļiem [visdrīzāk āboliem]

ja man jautātu, ko daru, tad atbildētu visai lepni: "zīmēju četrlapu rozes!"