čiuniniu. ir piektdienas vakars, rīgā neesmu, esmu šeit. pirksti te salst kā vienmēr. atkal atdzimst idejas par apsildāmu klaviatūru. iešu laicīgi gulēt, un man par to ir lielais prieks. man nav nekas pretī iet gulēt vēlu, bet, ja nogurums gāž no kājām, tad lielas sajūsmas nav. ir klusa ņurdēšana. palasījos grāmatu "kāpēc vīrieši melo un sievietes raud" secinājums: nu, neesmu es tāda. kaut gan kārtība, tīrība un vēl šis tas man patīk gan. atklāju kaut kādu mistisku punktu skaitīšanas sistēmu, kas sievietēm un vīriešiem, redz, ir atšķirīga. Viņiem ir telpiskā (tā to sauc grāmatā) domāšana, tāpēc viņi pievērš uzmanību skaitam, lielumam, apjomam un darbu garumam, un kam tik vēl ne saistība ar lielumu. savukārt otra puse pievēršas sīkumiem, ne lielām lietām. un tad man vēl patika sakāmais par ziedu dāvināšanu. viena puķe liek justies kā pirmajai, bet pušķis tādu efektu neradot. un vispār interesanti, kā citi cilvēki aizdomājas par visām ikdienas būšanām. mana galva ir pilna ar visu ko un tukšumu, bet ne jau.. hm. ai. lai zirņi virs zemes.

varu čīkstēt, ka man nepatīk neko nedarīt, bet tomēr - es to izbaudu un nezinu, ko arī varētu darīt lietas labā. vnk shut up.

krīze apēd ietaupījumus un iekrātos sapnīšus.