bet ko, nu, par to. tik daudz darbiņu, tik maz laiciņa. neko īsti nezinu, izņemot vienu, ka vēlos ar Viņu līdz pasaules malai. atliek nopūsties un pasmaidīt. un ir mazliet smieklīgi, jo no rīta neatcerējos, vai pateicu arlabunakti, vai aizmigu. šš. bet labrīt bija, pat vairāki (: gulēt līdz pēdējam gan nevaru un nevarētu, jo tad iekšā sēž "ak, mans Dievs, nepaspēšu!" es. un ir TIK forši piektdienas rītā viskaut kur iet un braukt, ja zini, ka nekur nav jābūt, dari ko gribi. skatos uz apkārtējiem. mazliet steidzas. a es tā mierīgi, mierīgi. viena no labajām sajūtām. nedēļas prieks.