man šķiet, ka šodien ir pagājis gads kopš es izdarīju kaut ko vērtīgu. nenodefinējams sajūtu stāvoklis ir klāt. joprojām ļoti (k)aktuāli ir atlikt visas ieceres un darbus. un tā kā E ir viens liels prokrastinētājs a.k.a tāds kā es, tad kopā mēs visu atliekam divreiz vairāk un tālāk prom. par to var žēloties vairāku stundu garumā, bet labais(?) tajā ir tas, ka mani praktiski nekas vairs neuztrauc. vai drīzāk - man ir vienalga par visu. tā ir pamestības sajūta, vērtību un mērķu neesamība? domas ir lēnas, iestigušas aukstajā gaļā, jo vispār ir klāt gada nozīmīgākā diena mazmiestā - kapu svētki, joptvaimaķ ar ārā, ko izlēmu pagodināt ar ierašanos. sāk pietrūkt E, gribu dejot.