es nesaprotu to bērnu padarīšanu. ja vēl kāds pajautās, kad mums būs, es nezinu... kliegšu un metīšu ar visu, kas pa rokai.
ok, šodien lasīju, ka bērni esot stimuls darīt lietas. nu, ja nav, tad nav tā stimula. atbildība. visu mūžu esmu bijusi atbildīga, pat pārāk, pat pārāk, pārāk atbildīga savam vecumam un vienmēr. un tieši tas arī viens no iemesliem, kas mani dzen uz priekšu. draudzene sauc par karjeristi. es varbūt negribu sagādāt vīru un bērnu, jo nevaru atrast darbu, rūpes par apgādi uzkraujot jaunajam vīram. šodien uzzināju, ka viņai gaidāms otrs bēbis. es nezinu. es tiešām vairs neko nesaprotu. cilvēki ir tik, nu ! ai. divdesmit trīs un divi bērni. nē, paldies.
bērnībā visi viens otram jautāja - cik tev būs bērni un tā. man nebija tādas domas, cik. jau tad domāju, ka kaut kas ar mani nav tā, kā ar pārējiem.
zinu, ko daru un darīšu dzīvē, kā arī, ko nedarīšu. viss.