pēdējā laikā domāju, ka viss. esmu izaugusi un man viss vienalga, no sērijas ka tikai kaut kā, bet nekā nebija. es tomēr esmu es, kurai joprojām vajag kārtīgi un pareizi, nevis pa galvu, pa kaklu. neaa, bet kur tie kārtīgie ir tikuši? laikam nekur... nu ta es sēdēšu savā kārtīgumā, bet vismaz jutīšos, izdarījusi, kā vajag, nevis ķekša pēc. ok, tas ķeksis var ietekmēt un gan jau arī ietekmēs turpmāko dzīvi, bet nu jā.
viss beigšu žēloties. šodien.