| vēlēšanās |
[28. Jul 2009|14:51] |
| [ | Skaņu Operators: |
| | Viņi dejoja vienu vasaru | ] |
Vilhelms ar purnu bakstīja manu elkoni, es sēdēju uz mājas lievenīša un skatījos zvaigznēs. Rau, tur bija greizi rati, tur vēršu dzinējs un arī ziemeļu vainags. Vilhelms velreiz iebakstīja ar purnu man pa elkoni. Viņa acis vēstīja, nu, vai tad šovakar uz jūru neiesim.
Pūta dzestrs pavasara vējš un pie mājas augošais bērzs teju jau sāka plaukt, jā pilsētā cilvēki mēdz atnest nolauztos bērza zarus mājās un izplaucēt pāris nedēļas pirms tie atklāj pavasari. Es biu pacietīgāks un ļāvu dabai ritēt savu ceļu un gaidīju, kad tad daba pamodīsies tā patiesi. Vilhelms vel jo projām uzstājīgi lūkojās uz mani, ar lūdzošām acīm.
- Aiziet Vilhelm, kurš pirmais!
Es pielecu kājās un skrēju uz jūras pusi, protams pie baļķu kāpnītēm pirmais bija Vilhelms! Pustumsā kāpjot uzmanīgi lejup pa kāpnēm, tā lai nenošļūktu uz dibena līdz pašai jūrai pusceļa jau izdzirdēju, priecīgos Vilhelma rējienus, kad viņš dzenāja kaijas un tad ūdens šļakatas, kad viņš jau bija ūdenī.
Nokāpis lejā es sastapu no jūras iznākušu jūras suni, kas priecīgs pieskrēja man klāt un nopurināja savu lieko slapjumu man uz biksēm.
- Nu, kaijas izdzenāji, ne?
Pabužināju viņa slapjo galvu apsēdos krasta smiltīs un turpināju vērot debesis. Vilhelms paskatījās uz mani un sapratis, ka es nedomāju iet peldēties un kaijas trenkāt man nepavisam nav pa prātam, aizļepatoja gar jūras krastu uz kreiso pusi, kur bija pārvākušāš daļa no tiko izdzenātajām kaijām. Nakts klusmumā varēja dzirdēt attālus rējienus un satrauktus kaiju saucienus, kad tās cēlās augšup, lai aizbēgtu no suņa.
Debesis bija skaidrs, varētu teikt pat caurspīdīgas, kā matēts stikls, kam izurbti mazi caurumiņi, caur kuriem spīd dienas gaisma. pēkšņi nedaudz iesāņus debesīs nozibēja garena svītra un palēni izdzisa.
Es satraukts nodrebēju, krītošā zvaigzne. Ātri parakājos pa prātu un centos atrast, jaunu vēlēšanos, ko ievēlēties, jo šomēnes šī bija jau cetrutā krītošā zvaigzne. Tad nedaudz apmulsis, padomāja un ieliku vēlēšanos savā krūšu kabatiņā, kādai reizei, kad to ļoti ievajadzēsies, vai arī varēšu to uzdāvināt, kādam tik ļoti tuvam un dārgam cilvēkam, lai vēlās.
-Vilhelm! Vīīlhēēēlm! Ejam!
© Edgars Pienis 2009
 |
|
|
| skumji |
[28. Jul 2009|15:16] |
Nē, nē man nav skumji, es esmu laimīgs, bet sentimentāli skumjākā un skaistākā latviešu dziesma ir viennozīmīgi I.Kalniņa sacerētā "Viņi dejoja vienu vasaru". Sacerēta tālajā 1967. gadā, filmai Elpojiet Dziļi (Četri balti krekli).
šeit var nobaudīt:
http://www.youtube.com/watch?v=GdN2JcHwars |
|
|