| Vēstules diviem (Tev) |
[28. Apr 2008|13:15] |
| [ | Sajuutas: |
| | lovd | ] |
| [ | Skaņu Operators: |
| | Camouflage | ] |
Viņš sēdēja uz tiltiņa, kas gāja pāri upei, bija karsta vasaras diena, bija pats jūnija vidus.
Viņš sēdēja kājas iemērcis ūdenī un kūļāja dzidro ūdeni, un baidīja prom bailīgas zivis. Tur pat drošā attālumā pa ūdens virsmu skraidīja ūdensmērītāji. No bērnības viņš atcerējās, ka tos bija gandrīz neiespējami notvert, jo tie kustējās ļoti ātri, jā gluži šajā brīdī to pašu darīja viņa domas, tās šāvās pa viņa galvu no vienas puses līdz otrai. Viņš domāja par viņu, jā visas domas bija par viņu, viņš sapņaini skatījās tālumā, kur upe plūda līdz pazuda aiz ozoliem noaugušā krasta pagrieziena.
Viņš domāja par viņas matiem, par to smaržu, kad mati vēlā vasaras vakarā ir nedaudz pievilku;sies ar ugunskura dūmiem, bet tajā pašā laikā tik svaigi pēc peldes. Par viņas acīm, kas bija tik dziļas, ka stundām varēja klusējot skatīties tajās un ieraudzīt to, cik ļoti viņa viņu mīl. viņš domāja par viņas sārtajām lūpām, par rīta skūpstu, par mīļajiem vārdiem, kas gandrīz kā viegla eiforija slīdēja pār viņas lūpām.
Viņš atkal paņēma papīra lapu un sāka rakstīt, rakstīja lēni, ik pa brīdim paceldams galvu un veroties tālumā kautko saspringti domāja, pielika punktu un sāka jaunu teikumu. Vienu brīdi viņš nosarka un noslēpumaini smaidot aši uzrakstīja pāris teikumus. pēc piecpadsmit minūtēm viņš bija pabeidzis vēstuli. Viņš domīgi to pārlasīja ik pa brīdim saraukdams seju un domīgi pavērās tālumā. ticis līdz beigām viņš vēstuli saburzīja un nometa kaudzē pie iepriekšējiem trīs neizdevušamies eksemplāriem. Vel jo projām viņš nespēja izteikt ar vārdiem, to ko juta un vēlējās teikt. Tas viss bija tik gaisīgs un skaists, un reizē arī tik neizprotams. cik tomēr ir grūti ar jel kādiem vārdiem izteikt jūtas, jā tiešām, tas bija neiespējami, tas nekad nedevās rokās.
Viņš sapņaini pievēra acis un ļāvās domām un sapņiem. Viņa viegli piekļāvās viņam un uzlika zodu uz pleca, viņi abi sēdēja uz tiltiņa un skatījās tālumā, viņi klusēja, viņi neko neteica, nevajadzēja, viņi juta, ka viņu domas plūst no viena otrā, viņiem nevajadzēja vārdus viņi juta viens otru ar katru sava ķermeņa šūnu. Viņš atvēra acis un ķērās pie piektās vēstules...
Saule rietēja. viņš vel jo projām sēdēja uz tiltiņa un viņa neizdavušos vēstuļu skaits bija dubultojies, vel jo projām viņš nespēja izteikt vārdos to visu, ko vēlējās. Viņš viņu nebija saticis tikai divas dienas, bet viņam tā likās mūžība, mūžība, kam nekad nepienāks gals. Pār vaigu noritēja asara. Viņš bija iemīlējies, viņš bija iemīlējies... |
|
|