| vot ko tik neesmu izdomājis savulaik. |
[8. Apr 2008|01:03] |
- Jōņ, īlej vel vīnu graķīti!
Tas jau atkārtojās vairākas stundas.
Piepilsētas vasarnīcā netālu no jūras abi ar Ulmaņu Kārli tukšoju kārtējo šņabja glāzīti.
No rīta Pliekšān Jōņs pamodās ar šaušalīgām galvas sāpēm.
Pieejot pie spoguļa viņš pamanīja, ka piere ir vienos punos, drēbes nosmulētas līdz nepazīšanai.
Pavēries pa vasarnīcas logu viņš ieraudzīja, ka tuvējā apkārtnē visas kāpās bija priedes izlauzītas un apgraizītas.
Jōņu pārņēma skaudra nojausma, ka to izdarījis viņš.
Viņš sēdās pie sava oškoka rakstāmgalda un sāka rīmēt dzejoli.
Es augstākās priedes nolauzu,
Kas kāpās pie jūras stāvēja.
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt.
(c) by Aqualangist Koļa a.k.a ELECTiC |
|
|