| Vilhelms un mols |
12. Dec 2007|01:03 |
Mēs ar Vilhelmu sēdējām uz mola, pareizāk es sēdēju, bet Vilhelms gulēja man pie kājām. Klausījos viļņu šalkoņā un skaitīju mola balstus. Kreisajā pusē cik man skatiens sniedza saksitīju septiņpadsmit, bet labajā pusē veselus deviņpadsmit. Vilhelms pacēla galvu un sāka ošņāt gaisu, tad pieleca kājās un metās pa molu uz krastu. Tikai tagad es pamanīju, ka Viņa nāk. Mēs atkal tikāmies uz mola. Cauri viļņu šalkām es jau varēju sadzirdēt Vilhelma priecīgo riešanu un viņas smieklus, cenšoties atgaiņāt Vilhelmu. Es piecēlos kājās notrausu smiltis no biksēm un devos viņai pretīm.
- Vilhelm, vari nomierināties vienreiz? - viņa smiedamās apsauca Vilhelmu.
Pavisam drīz jau Viņa bija jau pavisam tuvu.
- Vilhelm! - Es skaļi uzsaucu. - Miers!
Vilhelms izdzirdot manu balsi uzrei nomierinājās un pazemīgi klumpačoja pie manis.
- Sveiks. - Viņa nočukstēja pienākot man klāt un viegli noskūpstīja.
- Atkal neesi noskuvies! - Viņa smiedamā viegli iedunkāja mani.
Es protams nepalikku parādā un cieši apkampu viņu un noskūpstīju velreiz.
Mēs sadevāmies rokās un gājām uz mola galu. Mēs klusējām, viegli virpinājām viens otra pirkstus sadotajās rokās un klusi pie sevis katrs domājām par mīlestību.
Mēs nonācām pie lielā akmens, uz kura apsēžoties likās, ka visa jūra ir kautkur lejā un Tu esi visu varenais Poseidons.
Mēs apsēdāmies viens otram līdzās uz akmens. Vilhelms bija iekārtojies uz blakus akmens un luncinādams asti skatījās uz mums, ik mirkli gaidīdams, kad ar kādu žestu viņam tiks ļauts mesties pie mums un skaļi rejot rotaļīgi mums kost un iekārtoties ar galvu klēpī.
Mēs vērojām jūru, bija vasaras vakars un saule atspīdot viļņos vizuļoja kā kārtīgi noslīpēts briljants, zilganbalti un visās varavīksnes krāsās vienlaicīgi. Mēs vel jo projām nerunājām, mums nevajadzēja runāt, mēs bijām tikaiun vienīgi sev. |
|