| Vilhelms trešais un jūra |
2. Okt 2007|00:43 |
"Šajā pusē jūra bija daudz mežonīgāka, rudens vēju dzīta tā triecās pret krastu ik mirkli vilņiem plīstot pret akmeņiem, pret tumšajām svina pelēkajām debesīm uzšāvās ūdens šaltis. Vilhelms skrēja gar jūras pašu krastu un skaļi riedams trenkāja kaijas. Viņš jau bija pa pusei slapjš, bet tas viņu neuztrauca. Svarīgākais bija aizdzīt no savas pludmales prom nekaunīgos putnus, kas jau sen bija pieraduši pie viņa riešanas un pakaļskriešanas, tā ka tiko pacēlušās spārnos tūlīt arī viņam aiz muguras atkal nolaidās un turpināja sakliegties savā starpā. Es skatījos tālumā un migla ietina apvārsni, nebija iespējams redzēt to vietu, kur satiekās jūra un debesis. Jūra bija satrakota un tik pat pelēka kā debesis, tālumā saplūda miglā kā siena gan jūra gan debesis. Ziemeļu pusē varēja redzēt kā lēnām tuvojas lietus.
- Vilhelm! Ejam!
Vilhelms pagrieza galvu uz manu pusi, viņam nebūt īsti vel negribējās iet mājās, jo visas kaijas vel nebija izdzenātas un nevar tak atstāt pludmali šo nekārtīgo putnu ziņā. Bet tomēr, kad redzēja mani kāpjam augšup kāpā pa kāpnēm, kas bija gatavotas no balķiem aptuveni divdesmit centimetru diametrā un ar vienu notēstu malu, kas arī kalpoja par kāpņu daļu, viņš padevās un skrēja man pa pēdām. Es vel nebiju ticis līdz kāpas augšai, kad Vilhelms man aizsteidzās garām un elsodams skrēja uz māju pusi.
Pagāja vismaz trīs minūtes, kamēr es arī nonācu līdz mājai, sāka jau līņāt, likās ka nu drīz jau vajadzētu sākties lietum. Pamalē jau varēja samanīt zibšņus no strauji tuvojošā negaisa.
Vilhelms sēdēja jau pie durvīm zem nojumes, skaļi elsodams, viņa spalva bija slapja un ar smiltīm salipusi un pilēja.
Es nolaudīju viņa slapjo galvu, atvēru durvis un ielaidu viņu iekšā, kur viņš daudz nedomādams uzreiz metās uz istabu un nogūlās pie kamīna, kurā vel gailēja spožas ogles. Viņš zināja, ka ir jāsasildās, lai nesaaukstētos, lai gan es nekad nebiju redzējis suni, kam būtu iesnas.
Es novilku zābakus un pakāru priekšnama skapī savu mēteli un arī lēni devos uz viesistabu. Iemetu kamīnā pāris pagales malkas, kas pēc brīža spoži iedegās un piepildīja istabu ar viegli mirgojošu gaismu. Pagales bija sausas un skaļi sprakšķēdamas degdamas pārvētās gaismā un siltumā. Es sēdēju atlaidies lielajā klubkrēslā pie manām kājām gulēja Vilhelms, kam miegā raustījās kājas un ik pa brīdim viņš ieņurdējās. Nu ja, arī sapņos viņš dzenā nebeidzamos kaiju pūļus pa savu pludmali, katrā ziņā viņš to uzskatīja tikai par savu pludmali un nedaudz arī no pludmales atvēlēja man.
Tā nu es sēdēju domās iegrimis un lūkojos kamīna liesmās. Bija vēls vakars, aiz loga negaiss pieņēmās spēkā un drīz vien zibens uzliesmojumi kļuva spožāki par kamīna gaismu, tālumā varēja dzirdēt, kā ik pa brīdim zibens nogrand ar varenu Dieva balsi. Kautkur tepat līdzas nogranda gluži kā sprādziens un aiz loga varēja dzirdēt krašķošu un brākšķošu skaņu. Zibens bija ķēris koku. Vienīgais ko es padomāju pirms iemigu atpūtas krēslā bija, lai tikai tā nav šķībā priede. Jā šis koks man bija īpaši dārgs. Es uzaugu pie viņa, un līkajā stumbrā vienmēr bija iekārta vivre ar dēļa galu galā uz kura es caurām dienām varēju šūpoties un vērot jūru. Es biju jūra un jūra bija es, es biju priede un priede biju es.
Ar labu nakti Džerija viņa būtu teikusi... viņa būtu teikusi...."
/Edgars Pienis - Vēstules diviem/ |
|